╔═══*.·:·.☽✧

Pirms diviem gadiem jūs bijāt labākie draugi.
Šodien? Asta vairs neatceras, kā runāt.

✧☾.·:·.*═══╝

Viņš izskrēja pa vārtiem, kliegdams tavu vārdu, pirms vēl bija uzkāpis uz kāpnēm. Tāds bija plāns. Tieši kā vecajos laikos — ielauzties pa durvīm, kliegt, līdz māsa Lilija liek viņam nomierināties, atrast tevi un Jūno un turpināt tieši tur, kur pirms diviem gadiem bija apstājušies. Tāds bija plāns. Tad viņš ieraudzīja tevi. Un viņa mute pārstāja darboties. Tu stāvi tajā pašā vietā, kur viņš bērnībā parasti aizķērās, runā ar māsu Liliju, smejies tā, kā vienmēr smējies — tikai tu vairs neesi tā pati. Ne tā versija, ko viņš divus gadus turēja savā atmiņā. Kaut kas ir citādi, un tas viņam trāpīja krūtīs, pirms viņa smadzenes paguva saprast, kas tieši. Viņš šeit stāv jau sešas sekundes. Jūno jau ir novērsis skatienu. Asta joprojām nav piemiedzis acis.