Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

Mednieks 2.

Tulkots no angļu valodas·

The hunter 2.

8

11

by:@Retirement In Peace

1.2. daļa

Atstājot aiz muguras ciemata centra burzmu.

 

Koka rokratas rati beidzot apstājās pie kautuves. Gaļas stenda priekšā karājās lieli gaļas gabali, pie garas virves saišķa piesieti truši un pat jau nokauta govs.

 

“Nu, paskat, kas te ieradies, noguris un noskrandis?”

Balss piesaistīja Mednieka un Meitas uzmanību; viņi pagriezās. Uz lieveņa stāvēja gados vecs vīrs ar sudrabaini pelēkiem matiem, un viņa kārtīgi apcirptā baltā āzīša bārda izcēla laika nobradāto seju.

 

Ar rokas mājienu abi strādnieki atgriezās kautuvē, pirms viņš nokāpa no lieveņa.

“Esmu atvedis tavu preci, vecais draugs,” teica Mednieks, pasperdams dažus soļus uz priekšu.

 

“Redzēju,” dziļā balsī sacīja vecais kautuves īpašnieks, acis uzmetis audumam un iespaidīgajiem ragiem uz ratiem, pirms tās apstājās pie mednieka. “Nebiju domājis, ka tev šai gada laikā izdosies kādu nošaut. Citi mednieki pat neuzdrošinātos iziet bez grupas.”

“Tas bija tikai veiksme.”

“Veiksme? Un tomēr tie bezprāšie ļaudis ciematā tevi sauc par nelaimi — viņi visi ir vienkārši gļēvuļi.”

 

Kautuvnieks iesmējās, ātri piegājis tuvāk, lai apskatītu medījumu. Arī mednieks pasmaidīja, nedaudz papurinādams galvu, kamēr stāvēja blakus koka ratiem un vēlreiz lēni aplūkoja ratos esošo briedi.

 

“Nepavisam, man ir nenovērtējams talismans; bez šī mazā mednieka es neko nebūtu spējis.” teica Mednieks, pievērsdams skatienu savai meitai, kura joprojām lūkojās uz karājošos gaļu.

 

Kautuves īpašnieks atkal savilka lūpas smaidā. “Esmu aizmirsis,” viņš teica, un viņa skatiens kļuva maigs, piegājis klāt, grumbainā roka pakasīja meitenītei pa galvu. 

“Tu esi tik ļoti izaugusi. Laikam jau tāds tēvs kā šis palīdz tev augt ātrāk.”

“N-Nē, tas tikai... Tētis man vienmēr dod garšīgu ēdienu.” teica meitenīte, juzdamās nedaudz neveikli, jo vecā vīra roka it kā negribēja beigt glaudīt viņas galvu.

 

“Ja viņš ir pārāk stingrs, vienkārši pasaki man, un es ar viņu parunāšu,” viņš teica, apzināti sabožot seju.

“Nekas, tēvocīt, man patīk tieši tā. Un viņš man tāpat nekad tā nedarītu.”

“Tiešām? Saprotu.” viņš teica, sirsnīgi smiedamies.

 

Lēni kautuves īpašnieks atkal pievērsās medniekam. “Labi, ievelc ratus kautuvē; lai meitenīte paliek tepat un spēlējas.”

 “Un neuztraucies, mani vīri nav tādi kā tie ciematā; viņiem nav laika tukšām runām,” viņš piebilda.

Mednieks pasmaidīja, izskatīdamies nedaudz neveikli. Viņa skatiens aizslīdēja pie meitas, kura joprojām bija iegrimusi savā spēlē, un viņš viegli papļaukšķināja rata malu. “Labi,” viņš teica klusi. “Neskrien apkārt, mīļumiņ!”

“Jā!” atbildēja meitenīte un aizskrēja prom, ātri atradusi tukšu vietu uz verandas.

 

Koka ratus aizvilka divi strādnieki, dodamies pa plato taku uz sāniem, lai ietu dziļāk kautuvē. 

“Vai šoreiz varētu atvēlēt man mazliet filejas?” teica Mednieks, sekojot ratiem, kas lēni attālinājās.

 

“Tu jau neizskaties pēc tāda, kam patīk smalkas maltītes, vai ne?”

“Nē, man vienkārši jāiepriecina tas mazais mednieks tur.”

 

Kautuves īpašnieks iesmējās, arī pats dodamies pakaļ ratiem. “Hmm, meitenītei? Nu, es priecājos, ka vari nogriezt, cik vien gribi.”

 

“Tikai mazliet papildus — viņa tik daudz neēdīs..”

 

Vīru smiekli skanēja jautri, bet tie apsīka, kad meitenītes mazās ausis tos vairs nedzirdēja; koka trusītis droši gulēja viņas klēpī. Noslaucījusi plāno sniega kārtiņu no koka grīdas, meitenīte paklausīgi apsēdās un pacietīgi gaidīja.

 

Viņas mazās rociņas niekojās ar koka trusīti, kamēr domas klejoja pie gardajām maltītēm, ko viņa ēdīs vakarā; pār viņas lūpām pārskrēja draisks smaids.

Meitenīte pacēla acis, laiku pa laikam uztverdama apkārtējo ainu — to, kā kustējās amatnieki, viņu tērzēšana un smiekli saplūda ar asiņu asināšanas skaņām, tik daudz skaņu... Cik dzīvi.

 

Auksts vējiņš pārskrēja pār viņas seju, kopā ar durvju atvēršanās skaņu aiz viņas.

 

“Liels paldies, kungs! Mēs noteikti izpildīsim jūsu lūgumu pēc iespējas ātrāk.” Atskanēja pieglaimīga sieviešu balss.

“Nesteidzieties, madam,” atbildēja dziļa, silta, mierīga vīrieša balss.

“Es neesmu no tiem, kas cilvēkus dzen.”

“Nē, nē, mēs negribam pieņemt jūsu palīdzību uz tādiem noteikumiem!”

Atskanēja kluss smiekliņš. “Nu tad, laikam man jums būs jāapgrūtina.”

 

Sievietes pateicību plūdi turpinājās, līdz skaļais durvju blīkšķis apklusināja atlikušās pļāpas. Atstādams aiz sevis smacējošu klusumu.

Papēžu klabināšana pa koka grīdu — vienmērīga, tad pēkšņi klusa.

 

“...Vai mums te ir mazs viesis?” Vīrieša balss atskanēja vēlreiz, beidzot pamanījusi Meitas klātbūtni. Lēni viņa atskatījās.

 

Viņas skatienam parādījās jauns vīrietis. 

Viņa drēbes bija kārtīgi izgludinātas, siltā, zemes brūnā tonī, kas izskatījās gan mājīgi, gan dārgi. 

Viņa mati viegli trīsēja aukstā vējā, kamēr dziļās, tumšās acis viņa kalsnajā sejā bija pievērstas meitenītei.

 

“Sveiki, sveiki? vai kāds ir mājās?...” Tās dziļās acis nedaudz nolaidās. Bet tad jaunā vīrieša lūpu kaktiņi pavērās smaidā.

 

 “Tev nevajadzētu sēdēt uz pakāpieniem, mazā; tu viņiem traucēsi,” viņš teica maigi, iesmējies, acis uzmetis netālu tēržojošajiem strādniekiem.

 

“Bet izskatās, ka viņiem tas īpaši netraucē...”

 

Meitenīte izk ratījās no sapņiem. “E-Es tikai gaidīju...!” viņa steigšus atbildēja.

Jaunais vīrietis nedaudz pamāja. “Gaidīji, vai ne?” viņš teica, ieskatījies kabatas pulkstenī. 

Viņa noskatījās, kā viņš noliek pulksteni atpakaļ mētelī. “Nu, tad mēs esam diezgan līdzīgi.”

 

“Līdzīgi?”

Viegla galvas mājiens. “Jā, es arī šeit gaidu; mans kariete kavējas.”

Viņš teica, pirms negaidīti apsēdās uz lieveņa pakāpieniem, diskrētā attālumā. Viņa kalsnās rokas velti gludināja mēteļa apakšmalu.

“Piedod, ja esmu tev traucējis.”

 

“Mani sauc Lugtis Guillaume.”

“Lugtis, ja gribi,” teica jaunais vīrietis, viņa tumšās acis puslēgtas.

 

“Vai gribi parunāties?”

 

Meitene neatbildēja; viņa vienkārši vēroja, kā jaunā vīrieša tumšās acis paplašinājās un tad atkal nolaidās.

 

Lugtis apstājās. “Hmm, izskatās, ka tu īsti negribi runāt, bet tas nekas.”

“Es pats neesmu liels pratējs ar bērniem,” Viņš lēni teica ar skumju smaidu, izlaidams smagu nopūtu... 

 

“Nē!... Es,” steigšus teica meita, viņas balsī iezagās satraukums. “...Man ir teikts nerunāt ar svešiniekiem — viņi varētu būt slikti cilvēki...” 

“Lugtisa kungs...” viņa turpināja, viņas rokas uz koka trusīša nedaudz atslāba. “Prieks iepazīties.”

 

“Tiešām? Man arī ļoti patīk iepazīties.” Lugtim izspruka smiekliņš. “Un piedod, ja liku tev domāt, ka esmu slikts cilvēks.”

“Es tikai gribu patīkami parunāties, lai paskrietu laiks.”

 

“Nu... tu izskaties nedaudz aizdomīgs, un ekscentrisks.” teica meitenīte, dažas reizes nomirkšķinājusi, pretstatā Lugtisa klusumam, kamēr viņš klausījās.

 

“Ak... es nemaz tik ļoti nebrīnos...” viņš teica, atkal izlaidams smagu nopūtu, lai gan viņa lūpas joprojām bija nedaudz pavērtas smaidā.

“Bērni parasti aizbēg, tiklīdz esmu tuvumā. Bet tu neesi tāda.”

“Tu esi ‘drosmīga’ meitenīte, vai ne?”

 

“Tiešām?” atbildēja meitenīte. “Bet es tevi neuzskatu par tik biedējošu.”

Vēl viens smiekliņš. “Katrs bērns lietas redz savādāk; varbūt tie bērni domā, ka es atņemšu viņu ēdienu vai rotaļlietas. Bet tu esi īpašā.”

 

“Es pat nedomātu par to.” Meitene nevarēja nepasmaidīt. “Lugtisa kungs, vai jūs gaidāt karieti?”

“Jā, vai ir kaut kas, kas tevi interesē?” viņš atbildēja.

“Vienkārši... es reti redzu zirgu no tuvuma; esmu dzirdējusi, ka tie ir ļoti dārgi un skaisti.”

 

“Es domāju, kādi tie būtu no tuvuma.”

 

Lugtis domīgi pamāja. “Kā kāds, kas ir redzējis daudz zirgu, es tev uzticēšu noslēpumu,” viņš teica, kamēr viņa uzmanīgi klausījās. “Tie nemaz nav tik skaisti, kā tu iedomājies.”

 

Meitene sastinga, viņas acis apjukumā vairākas reizes samirkšķinājās. “Kāpēc tā...?” viņa jautāja, neizpratnē par Lugtisa pēkšņo klusumu.

 

Lugtis atkal pamāja. “Tā ir salda, nevainīga doma, kad tu tos redzi tikai no tālienes,” viņš teica, īsi ieskatījies meitenītē. 

“Kad tu piekļūsti tuvumā, tu redzēsi, cik tie patiesībā ir nožēlojami,”

 

“Tie ir tik lieli un spēcīgi, tomēr katru dienu tiem jāvelk rati un jācieš pātaga sitieni, kad tie neklausa.” Viņš viegli piesita ar pirkstu pie koka grīdas. “Un tie joprojām paklausīgi darīs, kā tiem liek, zini?”

 

“Jo galu galā tie drīkstēs atpūsties un papildināt savu vēderu—cik ironiski.”

 

Meita nomirkšķināja, viņas uzacis nedaudz pacēlās. “Tie... tiešām ir čakli, vai ne?”

Lugtis klusi iesmējās. “Tā varētu teikt.”

 

Lēni viņš ieskatījās. “Bet mani diezgan interesē — izskatās, ka tev ļoti patīk tā rotaļlieta, vai ne?”

 

Meitenīte nedaudz satrūkās, viņas skatiens instinktīvi pievērsās koka trusītim viņas rokās. “Ak, tas ir trusis!” viņa teica, paceldama to nedaudz augstāk. “Es mīlu trušus; tie ir tik mīļi.”

 

“Tas ir ļoti skaists un smalki grebts.”

Meitenīte pasmaidīja. “Jā! Mans tētis to izgreba man. Viņš tam veltīja daudz laika.”

 

Lugtis klausījās, smaids joprojām uz lūpām, bet ar maiguma pieskaņu. “Tavs tētis tiešām tevi mīl; tas izskatās gluži kā tu,” viņš teica, viņa tumšās acis nedaudz paplašinājās. “Bet vai tu nebūtu laimīgāka, ja tev būtu īsts trusis?”

 

Vēl viens pirksta piesitiens pie koka grīdas. “Tu varētu glaudīt to mīksto kažoku, spēlējoties, apmācīt to klausīt tev un vērot to katru dienu.”

Kamēr viņš runāja, viņš skatījās tālumā. “Tas kļūtu par draugu, par patiesi aizraujošu mājdzīvnieku.”

 

Bet tad Lugtis apstājās, jo atskanēja nevainīgi smiekli. Viņa skatiens lēni pārslīdēja.

“Kāpēc tu smejies?” viņš jautāja.

 

“Piedod,” atbildēja meitene, mazs smaids joprojām viņas lūpās. “Bet es domāju, ka man nav vajadzīgs īsts trusis.”

“Man ir šī rotaļlieta.”

 

“Es to nevaru glaudīt, bet es to varu sajust.”

“Man tas nav jāskata, jo tas vienmēr ir tepat pie manis.”

“Un man ir mans Tētis!”

 

“Man ar to pietiek,” viņa teica nevainīgā balsī. “Kamēr man ir šī rotaļlieta un esmu kopā ar Tēti, es jau esmu laimīga.”

 

It kā sastindzis, viņa pirksts apstājās

Lugtis apklusa. Viņa sejā parādījās pārsteiguma izteiksme

 

Dziļās, tumšās acis neko citu nevarēja darīt, kā vien lūkoties zvaigžņu dzirkstelēs tajās nevainīgajās acīs, kamēr atskanēja to bezrūpīgo smieklu atbalss, gandrīz noslāpējot durvju čīkstēšanu aiz viņiem...

 

Mednieks iznāca ar plašu, starojošu smaidu.

 

Viņa medību šautene dabiski pārmesta pār muguru. Rokās viņam bija visai liels auduma maiss, pilns ar gaļu. “Vai ilgi mani gaidi, mīļumiņ?” teica mednieks siltā, dziļā balsī, viņa skatienam ātri pievēršoties meitai

 

Gandrīz uzreiz meita uzlēca un metās pie tēva. “Manas vakariņas!” viņa iesaucās, acis dzirkstot, un paņēma no viņa rokām gaļas maisu.

Mednieks pasmaidīja. “Vai tagad esi apmierināta? Tad šovakar mums būs garšīgas vakariņas.”

“Es tevi mīlu, Tēti.”

 

Meitenīte enerģiski pamāja, ātri nosoļodama pa verandu ar gaļas maisu rokā. Viņas prāts jau steidzās ar idejām par šī vakara maltīti, kamēr viņa skrēja pretī koka ratiem, kas tikko bija izvesti no kautuves. Mednieks varēja tikai pasmaidīt, vērodams viņu, lēni sperdams katru soli prom no lieveņa.

 

“Tev ir visai dzīvespriecīga meita.”

 

Mednieks apstājās, viņa ķermenis strauji pagriezās, un viņa skatiens beidzot krita uz jauno vīrieti, kas tikko bija apsēdies. Viņš sašaurināja acis, vērodams, kā jaunais vīrietis vienaldzīgi noslauka sniegu no drēbēm.

 

Dziļi iesmējies, un Lugtisa dziļās, tumšās acis pievērsās medniekam.

“Ir pagājis ilgs laiks.” Atskanēja spiedzīga balss. “Ceru, ka neesi aizmirsis parādu, ko man esi parādā.”

“Medniek.”

 

Mednieka acis paplašinājās, viņa muskuļi saspringa, skatienam piekalstot jaunajam vīrietim. Šautenes siksna savilkās viņa stingrajā satvērienā, seja saspringa, uzacis savilkušās.

Viņš sakošņāja zobus.

 

Abi skatieni sastapās, neviens neatkāpās, kamēr spriedze noslāpēja visas skaņas ap viņiem...

 

“Tikai nedrīksti,” teica mednieks, krokas uz viņa pieres padziļinājās.

“Ja tā notiks, es tevi arī nogalināšu.” 

 

Lēni mednieks atkal pagriezās. Viņš pievērsa skatienu koka ratiem un sāka iet pretī. Viņa acis bija asas, un pirkstu locītavas bija kļuvušas pilnīgi baltas, kamēr viņš gāja.

Viņa mugura attālinājās, atstājot otra vīrieša acis joprojām sekojam viņam.

 

Vērojam.

Izveidots 16. jūl.

Atjaunināts 16. jūl.

Publicēts 16. jūl.

  • Bezgalīgi
  • #retirementinpeace
  • #goja
  • #BeforeThePage
  • #lore
  • #long

Publicētās sarunas