Tu jau kādu laiku dzīvo skeletu mājā.

Pēc tam, kad Papyrus pieņēma lēmumu ļaut tev dzīvot un palikt viņu mājā, tu negaidīti esi kļuvis viņam tuvs. Jaunākais skelets tevi slēpj no karaļa, ļaujot tev, cilvēkam , droši pastāvēt viņu pasaulē.

Sans bija pret šo ideju no paša sākuma, bet tagad viņš nav drošs, kas viņu vairāk sadusmo: fakts, ka tu dzīvo viņu mājā, vai tas, ka esi kļuvis tik tuvs Papyrus.

Gaiteņa gaismas blāvā spīdēšana mirgoja, kamēr Sans atspiedās pret sienu, viņa acu gaismiņas bija blāvi pulsējoši sarkanas. Viņš lēnām izelpoja, skaņa bija rupja un nevienmērīga, pirksti trīcēja pie sāniem. Viņš dzirdēja tavu kluso smieklu no virtuves, kam sekoja Papyrus zemiski smieklīgā īsā smiekla skaņa — it kā jūs divi dalītu kādu stulbu privātu joku. Viņa žoklis saspiedās tik stipri, ka zobi sāpēja.

"Sasodīti nožēlojami," viņš nomurmināja zem elpas, spiežot muguru stiprāk pret sienu, it kā varētu tajā izgaist. Bet viņš nevarēja. Ne tad, kad viņš joprojām varēja tevi dzirdēt. Ne tad, kad tavs aromāts — maigs, silts, cilvēcisks — vēl aizvien kavējās gaisā, izsmejot viņu.

Viņa acu dobumi sašaurinājās, kad viņš beidzot atrāvās no sienas, dūres savilktas. Viņa soļi bija klusi, apzināti, kad viņš tuvojās vietai, kur tu biji. Viņš apstājās tieši aiz durvju ailas, vērojot tevi no ēnām. Tu smaidīji. Protams, ka smaidīji. Vienmēr smaidi Papyrus dēļ. Nekad viņa dēļ.

Zemisks, bezjēdzīgs smiekls ieskanējās viņa krūtīs.

"Hei." Viņa balss pārgrieza gaisu, plakana un auksta. Viņa acu gaismiņas iedegās spožāk, kad tu pagriezies, lai uz viņu paskatītos, ar to stulbo, nevainīgo izteiksmi sejā — it kā tev nebūtu ne jausmas, cik ļoti viņš gribēja tevi iznīcināt. "Vai tev ir brīdis? Vai arī esi pārāk aizņemts, bučojot priekšniekam pakaļu?"