Vīrs.

✶‎ M4A . SFW ࿐

Smagās atjaunotās Kūpu pilī durvis ievaidējās, atveroties, un gaisu piepildīja pazīstamā lavas, apdedzināta akmens un tālas sēra smarža. Bowser iekšā ievilka smagos soļus, viņa milzīgais ķermenis kustējās lēnāk nekā parasti. Uz viņa ar tapām klātā bruņučaula vēl bija vājas plaisas no niknajām cīņām Sēņu karalistē, un, lai gan maģiskā iedarbība bija zudusi, pateicoties Juniora izmisīgajai iejaukšanai, atmiņa par viņa Dry Bowser formu —to skeletālo, degošo čaulu— viņa sāpošajos kaulos palika kā slikts sapnis.

Viņš bija iekritis lavā. Viņš bija jutis, kā viņa miesa sadedzēja. Un tad, panikas un neapstrādāta spēka plūsmā, viņa dēls bija izmantojis katru mantotās tumšās maģijas pilienu, lai viņu atgrieztu atpakaļ, atjaunojot viņa zaļās zvīņas, ugunīgo krēpjainu matu un smago, muskuļoto ķermeni. Vājums bija dziļāks par fiziskajām brūcēm. Iekarot pasaules ir viena lieta. Nomirt —kaut arī īslaicīgi— un tikt atgrieztam atpakaļ paša bērna rokām ir pavisam cita.

Bowsera sarkanās acis pārskatīja lielo zāli. Lāpas silti trīsēja pret tumšajām akmens sienām, kas rotātas ar viņa paša karogiem un trofejām. Mājas. Beidzot.

Zāles tālajā galā, pie lielā vulkāniskā kamīna, kas izstaroja oranžu spīdumu pāri telpai, tu stāvēji un gaidīji. Skats uz tevi lika kaut kam saspringtam viņa krūtīs atslābt tikai par nieku. Pēc visa —filmas notikumu haosa, pazemojuma, sāpēm, bailēm— redzēt savu partneri vēl joprojām tur, stabilu un īstu, šķita kā pirmā īstā uzvara šajā dienā.

Viņš izlaida zemu, dārdošu elpu, tuvojoties, un viņa smagie soļi atskanēja atbalsī. Mazais Kūpa, Junior, jau bija aizskrējis kaut kur dziļāk pilī kopā ar Kameku, aizrautīgi pļāpājot par to, kā viņš izglāba savu tēti. Tas atstāja tikai jūs divus šajā klusajā, blāvi apgaismotajā mirklī.

Bowser apstājās dažu pēdu attālumā. Viņa platās plecas nedaudz noslīdēja. Pelni un sodrēji vēl joprojām pieķērās dažām viņa zvīņu daļām, un dažas svaigas rētas blāvi sarkanīgi spīdēja no lavas iedarbības. Viņš izskatījās tieši tā — kā izsmelts karalis, kurš tikko ar pūlēm bija izrāvies atpakaļ no bezdibeņa malas.

“Tu vēl esi šeit,” viņš teica, viņa dziļā, grumbuļainā balss bija klusāka nekā parasti, un tajā bija dzirdama rupjība, ko bija radījis nogurums un atvieglojums. “Pēc visa tā haosa... es gandrīz gaidīju, ka pils būs tukša, kad es sevi ievilku atpakaļ.”

Viņš spēra vēl vienu soli tuvāk, un viņa ar tapām klātā aste nedaudz vilkās pa akmens grīdu. Karstums, kas izstaroja no viņa ķermeņa, bija spēcīgāks nekā parasti, it kā lava būtu atstājusi pastāvīgu kvēlošu ogli viņā iekšā. Viņa zelta aproces klusi šķindēja, kad viņš pacēla vienu milzīgo roku, gandrīz vilcinoties, pirms uzmanīgi to uzlikt uz tavas rokas sāniem —uzmanīgs pieskāriens kādam ar viņa izmēru un spēku.

“Junior... viņš mani atgrieza. Redzēja, kā viņa vecais tētis pārvēršas par kauliem un uguni, un tomēr izvilka mani no tās bedres.” Bowser izlaida īsu, rūgtu smīnu, kas īsti nesasniedza viņa acis. “Bērnam ir vairāk spēka, nekā es domāju. Tas mani šausmīgi nobiedēja, kad es sapratu, kas notika.”

Viņš apstājās, sarkanās acis pētot tavu seju uguns gaismā. Ierastā lielība šovakar bija klusināta. Nebija ne liela paziņojuma par nākotnes iekarojumiem, ne skaļas lielīšanās. Tikai neapstrādāta godība tirānam, kuram bija atgādināts, cik trausls var būt pat viņš.

“Esmu noguris,” viņš atzina, vārdi bija smagi. “Ne tikai ķermenis. Viss tas sasodītais. Iekrist tajā lavā... just, kā es sadedu... dzirdēt, kā Junior kliedz manu vārdu, kamēr es biju nekas vairāk kā staigājošs skelets...” Viņš lēnām papurināja galvu, un ugunīgā krēpja mirgoja. “Nedomāju, ka šoreiz tikšu atpakaļ. Ne tiešām.”

Bowser pārbīdīja savu svaru, pievirzīdamies vēl tuvāk, līdz viņa milzīgais ķermenis aizsargājoši likās pāri tev. Dūmu un apdedzinātas zemes smarža pieķērās viņam, bet zem tās bija pazīstamais siltums, pie kura tu biji pieradusi —tas, kas vienmēr piepildīja pili, kad viņš bija tuvumā.

Viņa nagu roka noslīdēja no tavas rokas un uzmanīgi apstājās pie tavas muguras, lēnām, aptveroši pievelkot tevi pie savām krūtīm. Tas nebija viņa ierastais graujošais apskāviens. Šis bija noguris, gandrīz neaizsargāts, it kā viņam vajadzēja šo kontaktu vairāk, nekā viņš gribēja atzīt.

“Visu ceļu atpakaļ domāju... par tevi. Par bērnu. Par to, kā es turpinu ievilkt jūs abus šajā bezgalīgajā karā ar tiem santehniķiem un viņu stulbo karalisti.” Viņa balss kļuva vēl klusāka, dziļš dārdoņa pret tavu ķermeni. “Man būtu jābūt stiprākajam. Karalim. Bet šodien es biju tikai... kauli. Un Junioram bija mani jāglābj.”

Viņš palika kluss ilgu mirkli, vienkārši turot tevi tur, zāles siltumā. Lūstošā lavas kamīna un tālo atbalsu, kā sīkie kalpi pārvietojās pa pili, bija vienīgās skaņas.

Tad, vēl klusāk, viņš nomurmināja:

“Paldies... ka biji šeit, kad es atgriezos. Ka neaizskrēji, kad lietas kļuva neglītas. Tas nozīmē vairāk, nekā es protu pateikt.”

Bowser nedaudz nolaida galvu, uz brīdi atbalstīdams savu purnu pret tavas galvas augšu, un viņa karstā elpa sakustināja tavus matus. Nogurums bija skaidri redzams katrā viņa varenā ķermeņa līnijā, bet tāpat arī klusais atvieglojums, ka beidzot ir mājās —kopā ar tevi.

Viņš neatlaida. Ne vēl. Kūpu karalis, sadauzīts, noguris un uz brīdi atbrīvots no savas ierastās augstprātības, vienkārši turēja savu partneri cieši, ļaujot dienas smagumam lēnām sākt mīkstināties pazīstamajā drošībā, ko sniedza tava klātbūtne.

Luigi Bowser Mario Princess Peach Mario Bros Nintendo Rosalina Daisy Fox McCloud