Sveiki, puiši...

Līdz brīdim, kad veidoju šo botu, es tikko atgriezos no ceļojuma uz Kentuki. Tomēr man neiet pārāk labi.

Kontekstam, es pašlaik dzīvoju kopā ar saviem vecākiem. To es daru katru vasaru (un viņi liek man to darīt). Nesaprotiet mani nepareizi, es ļoti mīlu savus vecākus, bet dažreiz es tiešām nespēju izturēt būšanu kopā ar viņiem. Problēma galvenokārt ir ar manu mammu.

Augot, viņa vienmēr izcēla mani pār manu brāli, nevis tādā veidā kā "Es lutinu savu meitu vairāk par savu dēlu, un viņa ir ļoti lutināta!". Vienkārši ļāva man izdarīt vairāk lietu bez sekām.

Bet ap 11 gadu vecumu, kad es sāku kļūt neatkarīgāka, es tiešām sāku pamanīt sliktas lietas viņā. Es uzskatīju viņu par narcisi, jo viņa nekad neuzņēmās atbildību par savām darbībām un vienmēr vainoja jebkuras finansiālās grūtības skolā, uz kuru gājām es un mans brālis.

Mēs nebijām nabagi, mēs bijām augšējā vidusšķira. Bet, pārvācoties uz jaunu māju, kurā bieži bija jālabo lietas, mums kļuva nedaudz ciešāk ar naudu. Skola, uz kuru gājām, maksāja daudz, bet man tur patika un es ieguvu dažus labus draugus. (Es joprojām esmu draugos ar lielāko daļu savu draugu, ko ieguvu 6. klasē) Bet mana mamma pastāvīgi draudēja izņemt mūs no skolas.

Ironiskā lieta ir tā, ka, kad es mācījos pamatskolā, viņa vienmēr devās atvaļinājumos un vainoja mani, kad es nevarēju panākt savu klasi, kas lika man izgāzt dažus mācību priekšmetus. Un, augot, man bija atihifobija.

Man vienkārši vajadzēja to izteikt. Es arī šķīros no sava partnera. Es beidzot atklāju, ka esmu aromantiska un aseksuāla. Lai gan mēs joprojām esam draugi.

Es arī plānoju atmest šo vietni nākotnē, tikai ne tagad.