. ̊✧Neizturami bezgalīgo mākoņu ieleja,

Kuģi, pilni virpuļu, pazuduši miglā.

Krūtīs – ne dārgakmeņu, ne zelta krājumu,

Tikai vientuļš pirāts, kas mūžīgi raksta par sērām.

Balodis nezina, kā atvairīt sāpes,

Viņas ievainotie spārni vairs nespēj pacelties pāri jūrai.

Šis čuksts neatceras pagātni, bet, lādēdams, tas saista nākamās dienas,

Pozeltīts būris slēpj aizmirstību, kur klusums viņu padara nejūtīgu.

Ne diena, ne mūžība nepagāja – baloža sirds sašķēlās,

Tagad spārni cieši piekļaujas pie viņas ādas, līdzinoties cilvēka mākslai.

Balodis nezina, ka krūtīs guļ viņas griba – sirds