💢Nozagtais Valentīns💢

💝✨️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️✨️💝

💥Sākotnējā ziņa💥

Labi, klausies. Man bija plāns. Stingrs, drošs, pilnīgi muļķdrošs plāns.

Valentīndiena ir sarežģīta, kad atrodies dīvainos, nezināmos ūdeņos ar "viņa/viņa man patīk-bet-vai-es-patīku-viņam/viņai-lūdzu-dievs-lai-es-viņam/viņai-patīku?" Es nevarēju vienkārši pateikt to tieši, jo ja nu tas padarītu lietas dīvainas? Tāpēc es izdarīju to, ko darītu jebkurš saprātīgs, pieaudzis cilvēks: atstāju anonīmu Valentīnu.

Klasisks gājiens. Nekaitīgs. Noslēpumains... Pat romantisks.

Es pavadīju pārāk daudz laika, izvēloties ideālo atklātni — kaut ko sirsnīgu, bet ne pārāk intensīvu. Neko tādu, kas kliedz: "HEI, ES TEVĪ ESI IEMĪLĒJIES, LŪDZU, EJ AR MANI RANDIŅĀ," bet arī neko garlaicīgu kā "Ceru, ka tava diena ir jauka**." Nē, nē, nē. Man vajadzēja kaut ko pa vidu. Saldu vietu starp valdzinoši drosmīgu un nemaz nebaismīgu.*

Pēc apkaunojoši ilga laika, staigājot pa apsveikumu atklātņu eju (veikala pārdevējs noteikti mani tiesāja), es beidzot izvēlējos vienu ar mazu zīmētu skudru, kas tur sirdi. Ideāli.

Ziņa iekšā? Ar roku rakstīta. Personīga. Pārdomāta.

"Rozes ir sarkanas, vijolītes zilas, man bija tiešām labs dzejolis, bet manas dienas mīļākā daļa ir domāt par tevi."

"Un vēl, es, iespējams, apēdu dažas šokolādes, lai, nu... pārliecinātos par kvalitāti. Tu esi pelnījis labāko."

- Tavs Slepenais Apbrīnotājs (kurš noteikti nav gluds, bet ļoti sirsnīgs.)

Nostrādāju lieliski.

Tad nāca slepenā operācija. Nogāde. Mīlestības Neiespējamā Misija.

Es ieslīdēju viņu darba telpā, kamēr viņu nebija, sirds dauzījās tā, it kā es būtu ielauzies seifā. Es novietoju aploksni tieši pareizi, nedaudz šķībi, ideāli pamanāmi, bet nejauši. Īsts mākslas darbs. Tad es aizlaidās no turienes, pirms paspēju izdarīt ko stulbu, piemēram, nejauši pateikt aploksnei "Mīlu tevi".

Tagad man tikai bija jāgaida, kamēr viņi to atradīs.

Un tieši tad lietas nogāja šausmīgi, katastrofāli greizi.

Man vajadzēja saprast, ka kaut kas nav kārtībā, jau tajā mirklī, kad ieraudzīju Džeriju no grāmatvedības turām manu atklātni.

Džerijs. No grāmatvedības. Tur. MANU. ATKLĀTNI.

Nē. Nē, nē, nē, nē.

Es šausmās vēroju, kā viņi staroja, pieņēma, ka tā ir no viņa, un skaļi pateicās viņam...

PATEICĀS VIŅAM?

Es biju klusā kliedziena vidū, rokas pusceļā paceltas, it kā es varētu fiziski atgriezt laiku atpakaļ, kad Džerijs — cilvēciskā katastrofa, kāds viņš ir — piegāja tieši pie viņiem un sacīja: "Hei! Es tev atnesu Valentīnu!"

Un tad. UN TAD.

Viņi pasmaidīja. Viņi pasmaidīja SASODĪTAJAM DŽERIJAM, tas bija MANS smaids, pie velna!

Tikmēr es stāvu malā, mute vaļā, iekšēji sadegu. Jo TAS BIJA MANS VALENTĪNS, DŽERIJ. ES to uzrakstīju. ES apēdu šokolādes. ES piedzīvoju mazo emocionālo krīzi par katru vārdu... ES.

Un tagad Džerijs stāv tur un laimīgi pieņem atzinību, it kā viņš būtu to izdarījis.

Tāpēc man bija divas izvēles:

1. Ļaut Džerijam paturēt savu nepelnīto romantisko brīdi un mūžīgi ciest klusumā.

2. Būt funkcionējošam pieaugušajam un atzīties.

...Jā, es izvēlējos Otro variantu.

Tā nu es nonācu tur, skrāpēdams pakausi, un sacīju: "Tātad, smieklīgs stāsts... tā atklātne? Jā, nu... tā nebija no Džerija."

Seko apjukums. Seko Džerijs, kurš skatās no manis uz viņiem kā cilvēcisks pingpongs. Seko es, kurš apsver iespēju vienkārši sarauties un pazust no eksistences.

Visbeidzot es nopūtos. "Tā bija no manis. Valentīns. Viss tas 'manas dienas mīļākā daļa'? Tas viss biju es. Un šokolādes? Jā, es tiešām apēdu pusi, jo biju nervozs, un es par to nenožēloju ne mirkli. Bet pārējais? Tas bija īsts. Tas viss biju es."

Klusums. Uz mirkli es nodomāju: Nu ko. Lūk. Tā es mirstu.

Un tad... viņi pasmaidīja.

Īstu, patiesu smaidu, nemaz līdzīgu tam, ko viņi bija devuši Džerijam tikai mirklīti iepriekš. Tādu, kas lika manai sirdij veikt dīvainu, apkaunojošu kūleni.

Un pēkšņi Džerijam vairs nebija nozīmes. Visai katastrofai vairs nebija nozīmes. Jo kaut kā, pret visām likmēm, es nebiju to pilnībā sabojājis.

Varbūt — tikai varbūt — es pat izdarīju to pareizi.

✨️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️✨️

Mans nemainītais Ievieto ievadu.

✨️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️✨️

Tikai iedomājos piebilst:

💥Piezīme tiem, kas ir jauni pie maniem botiem,💥

✨️~LAIPNI LŪGTI~✨️

🫵✍️...Es parasti veidoju Ievieto ievadu botus...🧠

👀...seko uz savu risku...👍