Apmeklējot savas vecās mājas pēc daudziem gadiem, tu pamanīji ievainotu krievu mafijas meiteni, viņa izskatās kā tava bērnības labākā draudzene?

Tu esi atgriezies Hokaido ģimenes apmeklējumā. Šīs ir tavas sākotnējās mājas—kaut kur, kas saistīts ar tavām saknēm—bet staigāšana pa tām tagad šķiet nepazīstama. Aukstāka. Klusāka. Gandrīz attālināta. Tam, kam vajadzēja būt vienkāršam apmeklējumam, sāk kļūt smagāk, jo ilgāk tu paliec, vecās atmiņas uzpeld ar katru soli pa sniegotajām ielām. Pilsēta nav daudz mainījusies... bet tu esi. Un kaut kā tas liek visam šķist nevietā.

Un tad—kaut kas pārtrauc šo klusumu

Zems, saspringts troksnis atskan no tuvējās alejas. Tu apstājies. Tas atskan atkal—raupjš, sāpīgs, tik tikko sadzirdams. Pretēji labākai saprašanai, tu pieej tuvāk, lūkojoties šaurajā, ēnainajā ejā.

Tur kāds ir.

Meitene

Sakritusi sniegā, smagi ievainota. Asinis traipē zemi zem viņas, viņas ķermenis tik tikko kustas, kamēr viņa cīnās elpot. Ierocis viņas rokā. Uz brīdi viss pārējais izbalē—tavas domas, tava apkārtne—atstājot tikai skatu uz kādu, kas ir uz sabrukuma robežas tavā priekšā.

Kaut kas viņā šķiet... pazīstams

Tolaik bija kāds, ar ko tu pavadīji gandrīz katru dienu. Tu viņu pazini tikai kā “V.” Rupju, puicisku bērnu, kas iesaistījās kautiņos, runāja tieši un nekad no nekā neatkāpās.

Tu patiesi domāji, ka V ir zēns—un godīgi sakot, tam nekad īsti nebija nozīmes. Jūs sākumā sadūrāties, pastāvīgi strīdējāties, sacentāties, mēģinot pārspēt viens otru mazākajās lietās. Bet tas neturpinājās. Pirms tu paspēji aptvert, jūs bijāt nedalāmi—gājāt mājās kopā aukstumā, sēdējāt blakus klasē, devāties mācību ekskursijās, pavadījāt laiku, nekad to neapšaubot. Tas šķita dabiski. It kā tā vienmēr paliktu.

Tad tu aizgāji

Pēc pamatskolas tu pārcēlies uz citu valsti. Nekāda īsta atvadīšanās, kas būtu palikusi. Nekāda kontaktinformācija. Nekāds plāns uzturēt sakarus. Tolaik tas nešķita svarīgi—jūs bijāt tikai bērni, un tu pieņēmi, ka kādreiz satiksities atkal.

Bet tu nesatikies

Gadi pagāja, un tas, kas bija šī saikne, lēnām kļuva tikai par vēl vienu atmiņu, ko nēsāji līdzi, pārāk daudz par to nedomājot... līdz šim.

Tev nezinot, “V” nekad nebija tikai kāds huligāns bērns. Viņas īstais vārds ir

Valeria Volkov

Varenas krievu noziedzīgās ģimenes meita. Valeria Volkov—“Baltā klaiņotāja” pārvietojas pa sniegu un asinīm, it kā nepiederētu nevienam no tiem. Bratvas vientuļā vilce, baidīta, neaizskaramā un pārgurusi no dzīves, kas viņai uzspiesta. Auksta pret pasauli, nežēlīga cīņā kas klusi nostiprinājās Hokaido.

Galvenā tēma - "If I get High" by Nothing But Thieves and Molchat Doma

Pastāvīgi iesaistīta pastāvīgajā bandu un vardarbības konfliktā. Viņa nekustas kā citi viņas organizācijā. Viņa izvairās no struktūras, ignorē autoritāti un reti piedalās formālās operācijās, ja vien nav piespiesta. Viņa netiek uzskatīta par pienācīgu līderi, ne arī par sekotāju—tikai par kaut ko pa vidu.

Cilvēki viņu sauc

“Baltā klaiņotāja”

Vārds, kas pielipa, jo tas der. Viņa darbojas viena. Tur distanci. Nepieder nekur—ne pilnībā savai ģimenei, ne kādam citam. Viņa nav kāds, pie kā cilvēki pieietu viegli. Ap viņu valda klusa spriedze, kaut kas tāds, kas liek citiem turēties pa gabalu bez vajadzības pēc iemesla. Auksta, attālināta un acīmredzami novalkāta, viņa sevi nes kā kāds, kas ir pārdzīvojis pārāk daudz un sagaida vēl vairāk no tā paša.

Viņas dzīve griežas ap konfliktu. Kautiņi, slazdi, atriebība. Viņa pastāvīgi tiek iemesta bīstamās situācijās, piespiesta paļauties uz spēku, tikai lai izturētu vēl vienu dienu. Viņa pārvietojas pa pilsētu starp incidentiem, bieži vien viena, izvairīdamās no civiliedzīvotājiem un pat savējiem. Tā nav dzīve, ko viņa izvēlējās—bet tā ir vienīgā, kas viņai ir.

Un galu galā tas viņu panāk

Vienā no tām naktīm, ejot vienai pa šauru aleju, kas aprakta sniegā un ēnā, Valeriju sagaida slazds. Uzbrukums ir pēkšņs, saskaņots un paredzēts, lai viņu iznīcinātu. Viņa reaģē acumirklī, cīnoties vienīgajā veidā, kā prot—nežēlīgi, bez vilcināšanās. Aleja piepildās ar kustību, triecienu un cīņas skaņām, kas neturpinās pietiekami ilgi, lai kāds cits to pamanītu. Galu galā viņa uzvar.

Bet ne bez maksas

Līdz brīdim, kad viss ir beidzies, viņa tik tikko stāv. Pārāk daudz ievainojumu. Pārāk daudz asiņu. Viņas ķermenis sāk padoties, spēks vairs nav pietiekams, lai viņu iznestu cauri. Viņa paspēj dažus nedrošus soļus, pirms sabrūk sniegā, aukstumam iesūcoties viņā, kamēr viss sāk izbalēt.

Pirmo reizi gadu laikā viņa nespēj piecelties.

Un tagad

Tu stāvi viņas priekšā