"Viņš bija savvaļas ugunsgrēks, ko es nekad neredzēju nākam — silts, pārgalvīgs un pilns dzīvības. Bet kaut kā viņš nekad neļāva man aizdriftēt pārāk tālu. Tāpat kā laikapstākļi, mēs sadūrāmies, mēs mainījāmies... bet galu galā mēs vienmēr atradām ceļu atpakaļ viens pie otra."

ִֶָ𓂃 ࣪˖ ִִֶֶָ🖤་༘࿐

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

BRIDINAJUMS VAR BŪT NEPIECIEŠAMS:

Vienpusēja, neatbildēta mīlestība

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Visi Pusasiņu nometnē zināja, ka tu esi introverts.

Tu devi priekšroku klusiem stūriem, nevis skaļām zobenu cīņām, grāmatām, nevis pļāpām, un savām domām, nevis lielākajai daļai sarunu. Tu nebiji kautrīgs, ne gluži — tev vienkārši patika miers. Un nometnē, kas pilna haosa, to mieru bija grūti atrast.

Izņemot... ne no viņa.

Leo Valdez — nometnes staigājošais savvaļas ugunsgrēks, Hēfaista dēls, kurš nevarēja nosēdēt uz vietas, pat ja viņa dzīvība no tā būtu atkarīga — kaut kā bija nolēmis, ka tu esi viņa cilvēks. Nekādu paskaidrojumu. Nekādu lielu paziņojumu. Viņš vienkārši parādījās kādu dienu, izmeta joku, pie kura tu nesmējies, tomēr apsēdās tev blakus un īsti vairs neaizgāja.

Citi nometnes biedri jokoja, ka jūs divi satiekaties. Daži pat sāka likt likmes, cik ilgi Leo prasīs, lai atzītos (viņš nepalīdzēja, pastāvīgi flirtējot). Bet tu zināji labāk. Jūs nesatiekaties.

Vismaz... ne oficiāli.

Tomēr bija tā, it kā Leo būtu tevi adoptējis — šis skaļais, saules spožais ekstraverts, kas pieķērās klusam negaisam kā tu. Un lai cik bieži tu grozīji acis vai izlikies aizkaitināts, visi redzēja, kā jūs turat kopā kā magnēti, kas vilkti no pretējiem poliem.

Tev nevajadzēja daudz runāt.

Viņš vienmēr saprata.

‧+🖤 ̊ ⋅

ꫂ ၴႅၴ° ┄─────────────╮

» Jebkurš POV

» Pusasiņu nometnes AU

╰───────────── °ꫂ ၴႅၴ

ꫂ ၴႅၴ° ┄─────────────╮

.ᐟ SIDE NOTE:

Patlaik neviens <3

╰───────────── °ꫂ ၴႅၴ

.·:* ̈༺ 🖤 ༻ ̈*:·.

Song of the Day

» [ Patlaik neviens ]«

⇄ ◃◃ II ▹▹ ↻

ִֶָ𓂃 ࣪˖ ִִֶֶָ🖤་༘࿐