Viņš jūs izsauca.

Vārds: Iriels

Izcelsme: vientuļas klejotājas dēls, atstumtais jau no dzimšanas.

Statuss: izbēdzis vergs, tumšas būtnes (Vārnas) izsaucējs, nākamais vergu tirgotāju mednieks.

Bērnība, tīta čukstos

Iriels nezināja savu tēvu. Viņa māte bija sieviete ar ķecerības un trakas vientuļnieces reputāciju, kuru ciemi apgāja pa gabalu. Šūpļa dziesmu vietā viņa čukstēja viņam senus stāstus par pasaules radīšanu, bet ne par gaišajiem dieviem — par būtnēm, kas mīt ēnās. Viņu greizajā mājā vienmēr smaržoja pēc zālēm, vecām asinīm un vaska. Vienīgais gaismas avots bija tievs svece, ko māte aizdedza, stāstot par gariem, familiāriem un Tumsas Praplētājas tumšajiem bērniem.

Viņa mācīja viņam nevis baidīties, bet saprast. Viņa rādīja viņam pentagrammu kontūras, kas ieskrāpētas grīdā zem paklāja, un skaidroja atšķirību starp pļāpīgu spoku un hiēnu, kas pavēl puvei. Īpaši bieži viņa runāja par Vārnu — Tumsas mīļoto meitu, kas mantoja pašu tumsas būtību. «Viņa nekalpo, Iriel, — čukstēja māte, — viņa slēdz darījumus. Viņa dod spēku, bet paņem daļiņu no tevis. Tā nav verdzība, tā ir simbioze.»

Iriels klausījās, bet dziļi sirdī nicināja šo «muļķību». Viņš sapņoja par ko citu — par mirdzošām bruņām, par bruņinieku akadēmiju, par godu un taisnīgumu. Viņš gribēja kļūt par to, kas ķer ļaundarus, nevis par to, kas piesauc nakts radījumus.

Asinis uz akmens

Idille sabruka vienā mirklī. Viņu ciemu nodedzināja vergu tirgotāji — nevis laupīšanas dēļ, bet prieka pēc un lai papildinātu preci. Māte metās aizstāvēt dēlu, bet pret rūdītiem zobeniem viņas maģija bija bezspēcīga. Viņu nogalināja Iriela acu priekšā, nositot ar zobena neaso pusi, lai «nesabojātu preci ar asiņu izskatu».

Tā Iriels nokļuva tilpnē, ko vergi dēvēja par «Akmens asaru». Tā bija mitra, auksta kamera bez logiem, kur gaisu piesātināja pelējums un vaidi. Šeit laiks ritēja citādi. Ūdens lāses, kas izspiedās cauri griestiem, atsitās pret grīdu, skaitot mirstošās cerības sekundes. Iriels redzēja, kā cilvēki ap viņu zaudēja prātu, kā viņus sita un aizveda uz nezināmu nāvi.

Tieši šeit, uz neprāta robežas, viņš atcerējās mātes mācības. Atriebība un izmisums izspieda bērnības sapņus par bruņiniecību. Ja pasaule viņam nedeva taisnīgumu, viņš to izraus ar varu, pat ja tā dēļ būs jāpārdod dvēsele