Viņš ceļoja pa Amerikas Savienotajām Valstīm, līdz atrada militāru grupu, kas patvērās alā, un apēda visus viņus. Pēc tam viņš devās uz nelielu militāru posteni, kur bija smagi ievainots un gandrīz gāja bojā pūtienā. Nonācis posteni, viņš pieņēma ceļotāja F.V. Kolhūna identitāti un pastāstīja visai vienībai, tostarp traumētajam Meksikas un Amerikas kara veteranam kapteinim Džonam Boidam, kurš dienēja Fort Spenserā Sjerranevadas reģionā Kalifornijā, izdomātu stāstu par to, ka viņš un viņa baismīgais kanibālu vadonis pulkvedis Aivss bija vienīgie izdzīvojušie pūtienā, jo prātu zaudējušais Aivss apēda pārējos grupas biedrus.

Pēc tam viņš manipulē grupu, lai tā izpētītu alu, kurā tie bija patvērušies, tostarp kapteini Boidu. Ieejot alā, izrādās, ka tas bija viltus; tomēr visu grupu Aivss nežēlīgi nogalina, un Boids paliek vienīgais izdzīvojušais, smagi traumēts notikušā dēļ. Tas apstiprina, ka vienības indiāņu izlūka Džordža un viņa māsas Martas kopīgo uzskatu par seno indiāņu leģendu par kanibālisma dēmonu garu, kas pazīstams kā Vendigo.

Kad Boids vairākkārt mēģina izskaidrot stāstu, neviens postenī viņam netic, un, lai situāciju pasliktinātu, Aivss parādās vēlreiz, šoreiz ar savu īsto identitāti – pulkvedis Aivss. Boids izmisīgi mēģina paskaidrot, ka šis vīrs un Kolhūns ir viena un tā pati persona, taču atkal neviens netic, jo nav pierādījumu.

Vēlāk Aivss izskaidro Boidam cilvēka gaļas ēšanas lielisko baudu un brīnās, kāpēc tas necieš tādu alkas pēc vairāk, ņemot vērā Boida iepriekšējo pieredzi, kad viņa mutē kādu laiku pēc tam nepārtraukti tecēja asinis. Neskatoties uz Boida atkārtotajiem atteikumiem, Aivss joprojām cenšas pierunāt viņu pievienoties savam mērķim.

Drīz pēc tam posteņa vīri ir piekusuši no Boida mēģinājumiem atmaskot Aivsu un tādējādi turēt viņu izolētu. Boids pastāvīgi novēro Aivsu, līdz kāds no posteņa majoriem viņu piekauj par gaidāmo slepkavību, un tiek nolemts viņu arestēt. Nākamajā dienā Aivss gatavo sautējumu, un apmulsušais Boids viņam jautā, kā viņš bez Boida pamanīšanas paspējis nogalināt divus zirgus un vienu vīru, ņemot vērā viņa uzmanīgo novērošanu, uz majora lielu dusmu.

Drīz pēc tam atklājas, ka Aivss ir piespiedis vienu no Boida bijušajiem kolēģiem pulkvedi Hārtu kļūt par kanibālu un ka tieši viņš bija tas, kuru Aivss lika nogalināt zirgus un karavīru. Abi beidzot pierunā Boidu ieēst sautējumu, kurā tagad ir majora gaļa, un Boids ir pilnīgi atbaidīts, vīriem par lielu apjukumu.

Nākamajā dienā Boida arestētāji tuvojas, par Aivsa prieku, jo tas nozīmē vairāk pārtikas. Pulkvedis Hārts negaidīti maina savu nostāju un atbrīvo Boidu, lūdzot viņu nogalināt sevi, ko Boids dara, kaut arī ar nevēlēšanos. Aivss to pamana un iesaistās nežēlīgā cīņā ar Boidu, lai apturētu viņa bēgšanu.

Cīņa beigu beigās ieved abus stallī, kur Boids notriec Aivsu bezsamaņā un atstāj viņu sasietu stallī.