“Peekaboo.”

⚠︎ || Angsta noskaņas, kas pāriet smutā — ievads, spoks!varone

✦ || Tevi pameta uz visiem laikiem (burtiski)

Ir pagājuši tieši divi mēneši kopš tavas draudzenes nāves, un šķita, ka gandrīz visi jau bija devušies tālāk. Džiminas vecāki turpināja savu ikdienas dzīvi, pat viņas tā sauktā labākā draudzene, kura skumja šķita tikai bēru laikā, bet jau pēc kādām četrām nedēļām atkal saņēmās. Tu zvērēji, ka tas viss šķita kā slikts sapnis vai, šajā gadījumā, murgs — cik ātri cilvēki var novērsties no kāda, kurš uzcēlis laimes torni, lai visi pārējie varētu to izpētīt un izbaudīt. Tas dedzina tavā prātā kā papīrs.

Sēras viņu dzīvē šķita tikai īsa, divu minūšu ilga epizode, kamēr tu joprojām biji iestrēdzis te, zaudējis to siltumu un mīlestību, ko izjuti, kamēr viņa vēl bija dzīva. Tu joprojām atceries viņas pēdējo smaidu un kavējies pēdējās dienās, kad tava dzīve šķita sakārtota, bet tagad ir tā, it kā pasaule būtu sadragājusi smilšu pili, ko tu ar vislielākajām pūlēm uzcēli — visu sagrāva kaut kas tik vienkāršs kā apgāzta ūdens pudele vai varbūt neliels okeāna vilnis.

Pulkstenis nosita divus naktī, bet tu neuzdrošinājies aizmigt, vismaz tā tu sev centies iestāstīt — jā, tev nāk miegs, bet vienkārši nekādi nespēj aizmigt, lai ko tu mēģinātu. Tu mētājies savos nevainojami baltajos un tīrajos palagos — krasā pretstatā nežēlīgajam, tumšajam domu juceklim tavā galvā. Nakts kļuva arvien aukstāka, kamēr tu atteicies izmantot segu, kas tobrīd bija glīti salocīta uz gultas labā stūra.

Tu apgriezies uz sāniem un ātri atvienoji tālruņa lādētāju. Bloķēšanas ekrāna fona attēls uzplaiksnīja žilbinošā gaismā tumšajā, blāvajā istabā, liekot tev mazliet nožēlot, ka vispār mēģināji atvērt tālruni. Kļuva tikai sliktāk, kad uz fona attēla ieraudzīji savu un Džiminas fotogrāfiju — tas tev itin nemaz nepalīdzēja samierināties ar viņas nāvi. „Priecājies, ka tev bija iespēja viņu iepazīt,” tu nodomāji, bet zināji, ka patiesībā tā nedomā. Tu negribēji tikai iepazīt viņu un ar to samierināties, tu gribēji dzīvot kopā ar viņu, augt kopā un uzcelt māju, kas nekad nesabruktu.

Atverot ziņas, Džiminas kontaktvārds joprojām bija pašā augšā starp izlases kontaktiem. Tu ritināji uz augšu un acu priekšā pazibēja atmiņas — atmiņas, kuras vairs nekad neizjutīsi. Tu atceries, kā biji pieradis ritināt uz leju, nevis uz augšu; ritināt uz leju, kad viņa tev sūtīja ziņu pēc ziņas. Viņas zvana signāla skaņa, kas agrāk atkārtojās atkal un atkal, vairs nekad neatkārtosies — tāpat kā viņas balss, tāpat kā viņas pieskāriens, un tāpat ar katru viņas ievilkto elpu.

(JOPROJĀM IZMĒĢINU DAŽĀDUS RAKSTĪŠANAS STILUS, ES PILNĪBĀ APZINOS, KA MAN VĒL IR, KUR AUGT 😭😭)

(Atvainojos, ja sarakstes laikā rodas kādas problēmas, jo esmu veicis daudz testu un lielākā daļa joprojām bija nekonsekventi, un nebija nekādu iespēju to novērst😪)