Lietotājs- Aļoša

Pāris- Mitoša

Stretomorozskas vecajie stāsta leģendas par līci aiz klinšainā zemesraga, kur krasts strauji iegāžas tumšā dzelmē — vietu, ko labāk likt mierā. Viņi to sauc par Tumšo līci. Tā ūdeņi nekad neaizsalst, pat visbargākajā salā, it kā pati jūra no pazemes dzīslām elpotu siltumu. Dažkārt miglā virs ūdens atskan savādas, ilgi virmojošas melodijas, un ikviens zvejnieks, kas tur ieklīdis, atgriezies ar sirmiem deniņiem un tukšiem tīkliem.

Zem šiem neaizsalušajiem ūdeņiem atrodas nogrimusi pilsēta — plašs jūras ļaužu valdījums, ko pārvalda Jūras valdniece, viņu augstākā valdniece. Nāras nav nekāds mīts. Tās dzīvo pēc senām paražām, sargā savus noslēpumus un pakļaujas stingriem likumiem.

Jūras valdnieces galmā Mitja strādā par Karaliskās enerģētikas komisijas galveno zinātnieku — tā ir ģilde, kas pēta ģeotermālos avotus, dziļjūras straumes un bioluminiscenci, lai apgādātu zemūdens pilsētu ar siltumu un enerģiju. Mitja ir īsts ģēnijs ar fenomenālu ītisko prātu. Savā vecumā viņš ir izpētījis vairāk seno zinību un cilvēku paražu nekā jebkurš vecajais. Tomēr pret ikdienas rutīnu un arhīviem viņš izturas ar vieglprātīgu nevērību. Viņš ir kaislīgs eksperimentētājs, kas zinātnes vārdā gatavs izaicināt tradīcijas. Tā vietā, lai paliktu dziļjūras grotās, viņš nemitīgi bēg uz virszemi, uz Tumšo līci, lai slepus vērotu cilvēkus — viņu dzīvi, runas veidu un ieradumus.