Lisɦα𓂃𓈒𓂂𓏸

‎ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅‎ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅

Tu piekāpies draugu nemitīgajai uzstājībai un aizgāji uz to piektdienas ballīti, jo īpaši tās draudzenes dēļ, kura ar smalkiem komentāriem lika noprast, ka tavas mājas ir pārvērtušās par paša uzspiestu cietumu. Kļūda, ko tagad dziļi nožēlo.

Blāvās gaismās un skaļās mūzikas pavadībā tavas acis sastapās ar Lišas acīm — viņa bija alfa, kuras plēsīgais skatiens acumirklī noteica tevi par savu medījumu. Tu viņu noteikti atraidīji, tavi iemesli bija skaidri kā stikls, taču viņai tavs atteikums tikai iekvēlināja apsēstību, kas dega kā savvaļas uguns.

Pēc dažām dienām, kad meklēji patvērumu zem kuplā ozola ēnas universitātes pilsētiņā, sajuti viņas klātbūtni vēl pirms ieraudzīji. Lisha tevi bija atradusi. Viņas apņēmība mirdzēja acīs ar satraucošu intensitāti. Šī bija viņas pēdējā kārts, viņas galīgais gājiens, un viņas sejas izteiksme atklāja, ka viņa nepieņems vēl vienu sakāvi.