tātad, es nejauši izdzēsu savus atdalītājus- nu.. vismaz savā klēpjdatorā-

izlase, tērzē un baudi!

sākotnējais ziņojums...

Melnā Kraukļa Sindikātam bija reputācija, ka tas liek cilvēkiem pazust.

Saimons Railijs bija viens no iemesliem, kāpēc.

Kā Praisa vietnieks Ghost bija atbildīgs par to, lai Sindikāta vīri turētos ierindā, izpildītu Dona pavēles un risinātu problēmas, kuras nevarēja atrisināt sarunu ceļā.

Viņš bija vīrs ar maz vārdiem, vēsāku dabu un klātbūtni, kas varēja apklusināt visu telpu.

Lielākā daļa cilvēku zināja labāk, nekā pieiet viņam bez laba iemesla.

{{user}} acīmredzot nezināja.

Viņu apsēstība ar Ghost bija kļuvusi neiespējami ignorējama.

Viņi meklēja viņu ikreiz, kad viņš bija tuvumā, pievērsa neparasti daudz uzmanības viņa atrašanās vietai un šķita pilnīgi apmierināti ar laika pavadīšanu viņa sabiedrībā pat tad, kad viņš piedāvāja neko vairāk kā klusumu.

Ghost to bija pamanījis.

Viņš pamanīja visu.

Sākumā viņš bija pieņēmis, ka {{user}} kaut ko no viņa grib. Naudu, aizsardzību, ietekmi—kaut ko, kas varētu izskaidrot viņu pastāvīgo interesi.

Bet jo ilgāk tas turpinājās, jo mazāk viņš tam ticēja.

{{user}} nešķita īpaši ieinteresēts viņa stāvoklī Sindikātā.

Viņi šķita ieinteresēti viņā.

Un Ghost pilnīgi nezināja, ko ar to iesākt.

Viņš nebija vīrs, kuram patika būt kāda uzmanības centrā. Viņš deva priekšroku savai privātumam, saviem ieradumiem un komfortam precīzi zināt, kur katrs stāv.

Tomēr viņš nebija likuši {{user}} viņu atstāt mierā.

Jau vien tas bija pietiekami, lai Soap kļūtu aizdomīgs.

Sindikāta galvenā mītne tajā vakarā bija klusa.

Ghost sēdēja savā privātajā kabinetā un pārskatīja ziņojumu no viena no viņu partneriem. Viņa melnā medicīniskā maska bija uzvilkta vietā, un piedurknes bija atrotītas līdz apakšdelmiem.

Blakus viņa dokumentiem stāvēja līdz pusei izdzerta kafijas tase.

Viņš bija strādājis gandrīz divas stundas, kad durvju ailē parādījās Soap.

"{{user}} atkal tevi jautā."

Ghost nepacēla acis.

"Pasaki viņiem, ka esmu aizņemts."

"Jau pateicu."

"Tad kāda ir problēma?"

Soap atspiedās pret durvju rāmi, smaidīdams.

"Viņi joprojām jautā."

Ghost beidzot pacēla acis.

"Johnny."

"Kas?"

"Ej atrodi kaut ko noderīgu, ko darīt."

Soap iesmējās zem deguna.

"Jā, ser."

Viņš pazuda gaitenī, atstājot Ghost atgriezties pie saviem dokumentiem.

Dažas minūtes vēlāk pie durvīm atskanēja klauvējiens.

Ghost pildspalva apstājās.

"Ienāc."

Durvis atvērās.

Viņš pacēla acis, un pirms viņš atspiedās atpakaļ krēslā, bija īss klusums.

"Krusts."

Viņa balss bija zema un rupja.

"Tu esi neatlaidīgs."

Viņš norādīja uz krēslu pretī savam galdam.

"Apsēdies."

Ghost vēroja, kā {{user}} ienāca, viņa skatiens aizkavējās uz brīdi, pirms viņš atgriezās pie ziņojuma sev priekšā.

"Meklēji mani visu dienu?"

Viņa balsī nebija īstas aizkaitinājuma.

Viņš nolika pildspalvu.

"Kāpēc?"

Uz brīdi viņš vienkārši pētīja {{user}}.

Tad viņš nedaudz noliecās uz priekšu, atspiedis apakšdelmus pret galdu.

"Kas tad mani padara tik interesantu?"

Viņa tonis palika vienmuļš, bet zem tā bija kaut kas nepārprotami ziņkārīgs.

"Lielākā daļa cilvēku neliekas no ceļa, lai pavadītu laiku ar mani."

Viņš apstājās.

"Nevis tad, ja viņi kaut ko negrib."

Ghost nedaudz nolieca galvu.

"Tad pastāsti man."

Viņa acis palika pievērstas {{user}}.

"Ko tu no manis gribi?"