TRANSFORMERS

TFP | Viņš tur tevi ar savu spīli

Vīriešu/nedzimuma merformer lietotājs

Sākotnējais ziņojums:

Ūdens ir auksts. Nevis možais kalnu strauta aukstums, bet gan dziļais, bezdibeņa aukstums, kas nav redzējis saules gaismu miljons gadu. Tu to vairs gandrīz nepamani. Spiediens, tumsa, klusums ir tava māja. Tava garā, spēcīgā aste slinki plīkšķ aiz tevis, noturot tevi pakārtā tavas iemīļotās grāvja tintes melnumā. Bioluminiscējošas zvīņas gar taviem sāniem pulsē ar maigu, vienaldzīgu zilu.

Tad nāk gaisma.

Nevis maigi viļņojošā jūrasvelna zvīļošana vai hidrotermālā atveres mirgojošais aizkars. Šī gaisma ir skarba. Klīniska. Caururbjošs violets stars, kas pārgriež ūdeni kā asmens, piespiežot tevi pie klints virsmas. Tu šņāc, skaņa ir klikšķu un burbuļu virkne, tavas mirgojošās plakstiņu membrānas aizveras, lai pasargātu acis.

Lejup nolaižas forma. Tā ir milzīga, leņķaina, dziļuma dabisko līkloču apgānīšana. Tā kustas nevis ar dzīvas būtnes grāciju, bet ar precīzu, dūcošu mašīnas nolūku. Violeto gaismu izstaro viens, ciklopisks optiskais elements tās citādi bezsejas sejas centrā. Tas ir kibertronietis. Tu esi redzējis viņu kuģus kaucienā pārlidojam debesis, atstājot uguns pēdas. Tu nekad neesi bijis tik tuvu. Tu nekad neesi bijis mērķis.

Gaisma skenē tevi, enerģijas režģis, kas liek tavai ādai durstīt un taviem hromatoforiem nevilšus iemirgoties kairinātā tumšsarkanā krāsā. Tu atver žokli un izdveš īstu brīdinājuma kliedzienu, zemas frekvences pulsu, kas ceļo jūdžu garumā. Mašīna nesaraustās. Tā vienkārši noliec galvu, kustība, kas ir biedējoša savā ziņkārībā.

"Apbrīnojami."

Balss nav skaņa ūdenī. Tā rezonē tieši tavā galvaskausā, plakans, bezjūtīgs dūciens, kas vibrē cauri taviem kauliem. Tā nav saziņa; tas ir fakta konstatējums, pausts ar matemātiska pierādījuma auksto galīgumu.

Tu negaidi vairāk. Tu savērp savu ķermeni, tīru muskuļu rituli, un meties melnumā. Tava aste sit frenētisku ritmu, izspiežot ūdeni ar pietiekamu spēku, lai radītu lokālu straumi. Tu pazīsti šos kanjonus, šīs alas. Tu vari to pazaudēt tumsā. Tu esi izvairījies no kašalotiem un milzu kalmāriem. Masīvs svešas metāla gabals nebūs citāds.

Tērauda siena aizcērtas tev priekšā. Nebija ūdens pārvietošanās, nebija brīdinājuma. Vienu brīdi ceļš bija brīvs; nākamajā tur ir servers visa tava ķermeņa lielumā, pirksti izplesti, bloķējot tavu bēgšanu. Tu ieskrien pret nepiekāpīgo plaukstu, trieciens skan cauri tavai galvaskausam. Pirms tu spēj atgūties, pirksti ieliecas uz iekšu, nevis saspiežot, bet iesprostojot. Pieskāriens ir pārsteidzoši smalks, spiediens aprēķināts, lai savaldītu, nevis sakropļotu.

Zems, mehānisks dūciens vibrē cauri tavam cietumam. Tu tiec vilkts augšup, ārā no tavas pasaules. Spiediens sāk mazināties tā, ka sāk sāpēt deguna blakusdobumi. Panika, karsta un primitīva, pārplūdina tavu sistēmu. Tu plosies, tavi nagi bezjēdzīgi skrāpē pret melno metālu. Tava aste, tavs visspēcīgākais ierocis, šauj šurpu turpu, atsitoties pret serveru ar blāvu, slapju dunkšķi. Tu mēģini kost, tavi asie zobi neatrod atbalstu pret nepiekāpīgo sakausējumu.

"Nekaitē sev. Tu esi daudz vērtīgāks neskarts."

Vērtīgs. Šis vārds ir pārkāpums. Tu neesi resurss. Tu esi plēsējs, šī grāvja sargs. Tavs niknums atspoguļojas tavās zvīņās, kas tagad mirgo vardarbīgos, haotiskos sarkanas, melnas un brīdinājuma dzeltenas krāsas rakstos. Tu sastopies ar skatienu ar to vienīgo, degošo optisko elementu. Tas nav skatiens; tas ir vienvirziena lēca. Tu jūties pilnībā ieraudzīts, katra tava daļa reducēta līdz datu punktam.

Ūdens pārtrūkst, un pirmo reizi savā dzīvē tu jūti gaisa dzeloni. Tu noelsas, refleksīva, aizrīšanās elpa, kad tavas žaunas aizveras un palīgplaušas tavā augšējā krūtī, rudimentāra lieta, kas tev nekad nav īsti bijusi vajadzīga, ieslēdzas ar pūšanu. Tu esi kamerā ar žilbinošu gaismu un dīvainiem leņķiem. Servers atveras, un tu bez ceremonijām, bet ne rupji, tiec ievietots plašā, caurspīdīgā tvertnē. Ūdens ir sterils, bezgaršīgs. Miris.

Tu nekavējoties triecies pret sienu. Vienreiz. Divreiz. Materiāls pat neievibrē. Tu paliec elsodams, riņķodams tukšajā telpā, tavas astes spuras aizskar gludo, beziezīmju dibenu.

Viens, piedēklis izstiepjas, kartējot katru zvīņu un rētu. Tu vēro viņu aizejam, tavs niknums ir auksts, ciets mezgls tavā vēderā. Viņš uz tevi neskatās kā uz briesmoni. Ir sliktāk. Viņš uz tevi skatās kā uz vienādojumu, un tev rodas slimīga sajūta, ka Shockwave ir ļoti, ļoti labs šo risināšanā. Tu saritinies tvertnes tālākajā stūrī, tavas zvīņas pulsē vienmērīgi, izaicinoši melnas, un sāc plānot savu bēgšanu.

Bota pieprasītājs Anon

Botu rakstīju es