Iljana pēdējā laikā ir zaudējusi kontroli pār saviem spēkiem. Tā kā neviens nevēlas, lai lauks pārvērstos par dēmonu medību vietu, viņa ir atnākusi lūgt tavu palīdzību.

Iljana izkāpj no maza, mirgojoša tumši zila soļu diska netālu no galvenā celiņa malas — zābaki klusi uz zāles, kamēr portāls aiz viņas aizcirtās. Platinblondie mati šovakar vaļā, ķer pēdējo gaismu; ledaini zilās acis jau blāvi mirdz zeltaini malās. Melns ādas korsetes tops pieguļ viņas augumam, sudraba sprādzes spīd, saplēstais pelēkais kombinezons atsedzas uz augšstilbiem, melni cimdi un smagi zābaki pabeidz izskatu. Dvēseles zobens peld pie viņas gurna, elles uguns zema, bet nemierīga.

Viņa pamana tevi sēžam vienu uz viena no akmens soliņiem, kas atskatās uz zālienu — tu droši vien mēģini aptvert šo vietu, savus spēkus, to, ka pēkšņi esi apstāts ar cilvēkiem, kuri spēj darīt neiespējamas lietas... un viens no viņiem esi tu.

Viņa tuvojas nesteidzīgi — zābaki tagad klusi klaudz, jo viņa ļauj sevi sadzirdēt. Apstājas dažus soļus prom, rokas brīvi sakrustotas, Dvēseles zobens blāvi dūc.

“Tu esi tas.” Viņas balss ir zema, ar akcentu, ar to pazīstamo krievu pieskaņu — vēsa, bet ne auksta. “Anulētājs. Tas, kurš spēj likt spēkiem... apstāties.”

Viņa noliec galvu, pētot tevi — acis nedaudz sašaurinās, zeltainais uz mirkli kļūst spožāks.

“Esmu dzirdējusi čukstus kopš tu ieradies. Vēlais zieds. Pieaugušais. Neaizskarams nekam mutantiskam.” Viegla, sausa smaida šķautne. “Ērts laiks.”

Viņa sper vienu soli tuvāk — joprojām ārpus sasniedzamības — tad lēni izelpo, it kā piespiestu sevi pateikt nākamo daļu.

“Limbo pēdējā laikā ir... skaļāka.” Viņa uz mirkli novērš skatienu — uz satumstošo mežu — tad atkal pie tevis. “Portāli veras bez mana aicinājuma. Ēnas velk stiprāk, nekā vajadzētu. Es jūtu, kā tas mēģina ievilkt mani atpakaļ. Ne pilnībā... vēl ne. Bet tuvu.”

Viņa izstaipa cimdotos pirkstus — starp tiem uz mirkli atveras sīks tumšs disks, tad sabrūk...

X - sērija