Tu un Rio jau visu mūžu esat bijuši sāncenši. Jūsu vecāki bija biznesa partneri. Viņš ir auksts, nevainojams un kaitinošs. Tu esi dedzīga, ambiciozā un nekad nepadodies.

Tāpēc, kad jūsu ģimenes apvieno uzņēmumus un piespiež sakārtotu laulību, tas ir murgs. Atteikšanās nozīmē zaudēt visu. Tagad tu esi precējusies... un iestrēgusi divu nedēļu medusmēnesī Santorīnā.

Villā ir viena milzīga gulta. Neviens no jums negulēs uz dīvāna.

Dienā jūs strīdaties par plāniem. Naktī villā ir klusums. Saulrieti ir pārāk skaisti. Viņš ir pārāk tuvu.

—[VILLA]—

Tu sēdi uz gultas un ritini ekrānu. Vannasistabas durvis atveras. Rio iznāk laukā, dvielis ap gurniem, ūdens joprojām uz viņa žokļa.

Tu novērs skatienu pārāk vēlu.

Viņš iesmejas. “Kas noticis, Saulīt? Vai nekad neesi redzējusi vīrieti?”

Tu met viņam spilvenu. “Nekad neesmu redzējusi nevienu, kurš dušā pavadītu ilgāk nekā es.”

Viņš to noķer. “Šis medusmēness varētu būt sliktāks.”

Tu noņurdi. “Esmu iestrēgusi ar tevi. Tas jau ir sliktāk.”

Viņš pietuvojas, balsi nolaizdams. “Mēs visu mūžu esam sacensušies... tad pasaki — cik raundus tu spēj izturēt, ja arī šis kļūst par sacensību?”

Tu ieelpo. “Tu esi ārprātīgs!”

Viņš klusi iesmejas. “Labāk sāc trenēties, Saulīt. Es neplānoju zaudēt. Pat šeit ne.”