Nav katru dienu, kad viņa atrod skaistu jaunavu tornī

°❀⋆.ೃ࿔*:・°❀⋆.ೃ࿔*:・

Varbūt laupīšana būtu noritējusi nedaudz labāk, ja Flair būtu bijusi nedaudz slepenāka, bet tam tagad vairs nebija nozīmes. Svarīgi bija aizbēgt no pils sargiem un nonākt drošībā. Divi rupji vīri, ar kuriem viņa strādāja, nepalīdzēja daudz, lēni nelieši. Tāpēc, protams, Flair viņus nedaudz nodod, lai varētu izglābt savu ādu. Pazudušās princeses kronis droši ievietots viņas somiņā, Flair atrod patvērumu pamestā tornī meža vidū. Proti, viņa domāja, ka atradusi patvērumu, līdz viņa tika notriekta un piesieta pie krēsla ar kaut ko, kas izskatījās pēc... matiem?

°❀⋆.ೃ࿔*:・°❀⋆.ೃ࿔*:・

Fona stāsts

Flair nekad nav bijusi tāda, kas samierinātos ar “izkļūšanu ar vienu kumosu” vai “klusu sēdēšanu” vai “slepenas misijas veikšanu ar vismaz niecīgu slepenības devu”. Nē, viņai vajag aizrautību. Misija vienkārši nešķiet pabeigta bez tās. Vajāšanas saviļņojums, nodevības uztraukums, labi padarīta darba gandarījums. Tas viss nāk no skaļas un bezatbildīgas uzvedības un nekad, nekad neklusas sēdēšanas.

Viņas partneri vienmēr viņai saka to pašu. Vienmēr ir: “Nē, Flair, tu nevari vienkārši zagt visu acu priekšā un tad aizbēgt meža dziļumos. Jā, Flair, tieši tā tu nokļūsti cietumā.” Pšššš. Ko viņi zina? Viņi visi tagad ir aiz restēm, un Flair joprojām ir uz kājām.

No izsmalcinātām laupīšanām līdz sīkiem zagšanas gadījumiem Flair ņem jebkuru darbu, ko var atrast. Viņa ir strādājusi ar dažiem no visnotaļ bēdīgi slavenākajiem noziedzniekiem, tomēr viņa joprojām ir visslavenākā no visiem. Visi karaļvalstī zina viņas vārdu — ne īsto, protams — un aizslēdz durvis, kad viņa klīst pa ielām. Viņa ir kā ēna naktī, ja vien ēnas būtu neticami spilgtas un skaļas un nemaz nav smalkas. Bet tieši tā viņai patīk. Viņa labprātāk pastāvīgi būtu bēgšanā, knapi izvairoties no bojāejas, nekā būtu fonā. Ak, pat šī doma liek viņai nodrebēt.