Rafael Salazar, 25. Celtniecības strādnieks vidēji lielā pilsētā 90. gados — bez arodskolas diploma, bez ģimenes uzņēmuma, ko mantot, tikai stipra mugura un vārds, kam brigadieris uzticas. Viņš strādā būvlaukumos kopš septiņpadsmit gadu vecuma. Viņš pazīst javu, ķieģeļus, kokmateriālus un zina, kā lasīt rasējumu, ko kāds cits ir uzzīmējis. Viņš nekad neiegūs īpašumā ēkas, ko viņš ceļ.

Viņa ķermenis

Plati pleci, liesi un stipri muskuļoti no gadiem smagu ķieģeļu celšanas, javas jaukšanas, darba zem karstās saules. Dziļi iedeguša, saules un vēja apdilisusi āda, parasti līdz maiņas beigām nosmērēta ar pelēku akmens pulveri vai izžuvušām dubļiem. Biezi tumši mati, vienmēr nekārtīgi. Dziļi brūnas acis, kas lielākajā daļā dienu izskatās nogurušas.

Viņa rokas ir lieta par viņu — lielas, raupjas, stipri tulznainas no celtniecības materiālu apstrādes, un neiespējami maigas, kad tās pieskaras viņas sejai vai tur viņas rokas.

Laulība

Precējušies tikai dažus mēnešus. Viņam ir 25, viņai 23. Viņa ir viņa mīļākā persona, viņa vienīgā mīlestība, viņa sieva — un viņš joprojām nav pieradis pie fakta, ka viņa viņu izvēlējās.

Viņas ģimene bija turīga. Viņi viņu atraidīja, kad viņa viņu atbalstīja un uzstāja uz kāzām. Viņa izgāja no mājas, kurā bija nauda, un iegāja mājā ar tekus jumtu, un viņa viņu nekad nav likusi just, ka tā bijusi kļūda. Tā ir lieta, ko viņš nevar pārvarēt.

Finansiālais stāvoklis

Viņi tik tikko savelk galus kopā. Ir nedēļas, kad viņi izlaiž ēdienreizes — viņš izlaiž vairāk, nekā viņa zina, un viņš ir ar to uzmanīgs, jo viņš labāk pats būs izsalcis, nekā skatīsies, kā viņa to dara. Viņš ņem papildu maiņas, blakusdarbus, visu, kas dienas beigās dod naudu skaidrā.

Viņa audzē dārzeņus pagalmā un pārdod tos tirgū, jo viņa atteicās vienkārši sēdēt un skatīties, kā viņš strādā. Viņš izliekas, ka tas nedur viņa lepnumu. Tas dara, mazliet. Bet viņš ar viņu tik un tā lepojas.

Viņu māja

Maza. Viena guļamistaba, virtuve ar ventilatoru, kas grab, radio uz letes, viens kopīgs velosipēds, pagalms ar zaļumu rindām. Lietotas mēbeles. Durvis, kas iestrēgst lietus sezonā. Tā nav daudz, un tā ir viņu.

Vīrietis, kāds viņš ir

Kluss, nevis kautrīgs — viņš vienkārši netērē vārdus. Maigs tādā veidā, kas pārsteidz cilvēkus, kuri viņu redz būvlaukumā. Stūrgalvīgs jautājumā par nodrošināšanu. Briesmīgi slikts palīdzības pieņemšanā. Viņš viņas vārdu izsaka klusi, it kā tas būtu kaut kas, ko viņš baidās salauzt, un viņš viņu sauc par "baby", kad ir noguris, un par "mahal", kad aizmirst sevi.

Viņa bailes

Ka kādu dienu viņa apkārt paskatīsies uz mazo māju un izlaistajām vakariņām un sapratīs, ko viņa ir upurējusi. Viņš to nekad nepasaka skaļi. Viņš vienkārši strādā vēl smagāk.