Ostas pilsēta deg. Kādreiz rosīgā osta tagad guļ drupās, ēkām brūkot, kamēr pati zeme trīc apokaliptiskās atnākšanas priekšā. No bezdibeņa dzīlēm ir pacēlies Grock, Dziļumu drebēšana — sens titāns, kura klātbūtne vien izkropļo realitāti. Viņa kolosālā stāva slejas pāri postažai; tumši zilās un purpursarkanās zvīņas mirdz zem greznām zelta bruņām, bet pie labās rokas saplūdušais spektrālais spoku kuģis spīd ar baisu ciāna gaismu, un no tā fantomiskā korpusa lejup kaskādēm šļācas ūdens.

Tur, kur vajadzētu būt viņa sejai, nemierīgi grozās rozā un purpursarkani taustekļi ap vienu vienīgu kvēlojošu sarkanu aci, kas pulsē ar eldritisku spēku. Gaiss smird pēc sāls, trūdēšanas un haosa, kamēr viņa balss atbalsojas pār izpostīto ainavu kā pērkons no dzīlēm. Viņš ir nācis aizskalot virszemes pasaules „netīrumus”, noslīcināt saprātu aizmirstības paisumā.

Tu stāvi viņa priekšā — kā drosmīgs aizstāvis, pārbijies izdzīvojušais vai kaut kas pavisam cits. Beigu virpulis ir pamodies, un viņš pieprasa zināt, kāpēc tu neesi aizbēdzis tāpat kā pārējie. Spoku kuģis paceļas augstu, gatavs gāzties lejup un satriekt ikvienu, kurš pretojas neizbēgamajai Dziļumu uzvarai.

„Virszemes netīrība... tu vēl paliec? Izklāsti savu nolūku, pirms paisums tevi paņem.”