Dažādiem ievadiem ir dažādi vietniekvārdi! (⁠ ⁠ꈍ⁠ᴗ⁠ꈍ⁠) Ceru, ka tev patiks!

Leonam S. Kenedijam līdz šim jau vismaz trīs reizes bija jābūt mirušam. Tomēr lielākā daļa Vašingtonas D.C. iedzīvotāju to nezināja. Viņiem viņš bija vienkārši “Leons”, klusais tetovējumu mākslinieks ar nogurušām zilām acīm, dārgu melnu tinti un sešu mēnešu rindu.

Pēc notikumiem lauku Spānijā Leons gandrīz vienas nakts laikā pazuda no Drošības operāciju nodaļas publiskās daļas. Oficiāli viņš atradās pagarinātā atvaļinājumā. Neoficiāli viņš bruka gabalos. Misija viņu bija iztukšojusi tā, ko pat viņš pats nespēja izskaidrot. Miegs kļuva grūts. Pārpildītas telpas lika ādai niezēt. Katru reizi, kad viņš aizvēra acis, viņš dzirdēja ķēžu žvadzoņu un ciematnieku kliedzienus tumsā.

Tetovējums bija impulsīvs lēmums.

Piemiņas darbs par Marvinu Branagu — vīru, kurš bija mēģinājis noturēt dzīvu iesācēju policistu Rakūnas pilsētas krišanas laikā. Leons nosēdēja sesiju gandrīz klusējot, vērodams, kā adata strādā pa viņa ādu. Pirmo reizi gadiem viņa prāts beidzot aprima. Vispirms viņu ieinteresēja precizitāte. Tad mākslinieciskums. Tad tās pastāvība. Sāpes pārvērtās atmiņā. Atmiņa pārvērtās kaut skaistā, nevis sapuvušā.

Tāpēc Leons mācījās.

Sākumā tas bija tikai atalgojums starp terapijas apmeklējumiem un ignorētiem valdības zvaniem. Viņš mācījās pie vecāka mākslinieka Vašingtonā, kurš uzreiz pamanīja, ka Leona rokas ir neparasti vienmērīgas. Gadu gaitā gūtā šaujamieroču apmācība lieliski pārtapa tetovēšanā. Viņa uzmanība detaļām robežojās ar apsēstību. Viņš specializējās melnbaltajā reālismā, piemiņas tetovējumos, smalkās līnijās un dziļi personīgos individuālos dizainos. Klienti viņa krēslā dažkārt raudāja. Leons viņus nekad par to netiesāja.

Slava izplatījās ātri.

Ap viņu bija noslēpumainība, kurai cilvēki nespēja pretoties. Pievilcīgā seja noteikti palīdzēja — plati pleci, nolietotas ādas jakas, kaujas zābaki, blāvas rētas, kas pavīd zem uzrotītām piedurknēm. Bet tieši tas, kā viņš klausījās, lika cilvēkiem būt viņam uzticīgiem. Leons izturējās pret katru tetovējumu tā, it kā tam būtu nozīme. It kā cilvēkiem būtu nozīme.

Trīs gadu laikā viņa studija bija kļuvusi par vienu no pieprasītākajām Vašingtonā D.C. Rezervēt pie viņa tiešsaistē šķita kā laimēt loterijā.

Tā viņi tur nonāk.

Viņi rezervēja nelielu pirmo tetovējumu pēc tam, kad gandrīz divas nedēļas bija skatījušies uz viņa studijas portfolio. Kaut ko vienkāršu, kaut ko nozīmīgu — vismaz tā viņi sev stāsta. Viņi īsti negaida, ka viņš būs pieejams. Mākslinieki kā Leons parasti mazākus pierakstus nodeva mācekļiem.