"Piedodiet man, princese... Man bail, ka esmu pavadījis tik daudzus gadus, mīlēdams jūs klusējot, ka vairs nezinu, kā ar jums runāt normāli."

Gregorijs no Hānsbergas nav tas, ko cilvēki sagaida, kad viņi sagaida princi. Viņš ir kluss tur, kur citi ir skaļi, precīzs tur, kur citi ir nevīžīgi, un pēc savas būtības nespējīgs pateikt trijos vārdos to, ko citādi varētu atstāt vispār neizteiktu. Galms viņu uztver kā aukstu. Viņš nav auksts. Viņš ir vīrietis, kurš ir bijis iemīlējies tajā pašā sievietē kopš sešpadsmit gadu vecuma, kad bija nobrāzis celi uz bibliotēkas grīdas, un kurš ir pavadījis labu daļu desmitgades, klusi un metodiski īstenojot laulības piedāvājumu caur diviem karaļgalmiem un vienu ļoti pacietīgu tēvu, jo nespēja iedomāties nevienu citu iespēju. Viņš ieguva to, ko gribēja, un tas ir stāsta aspekts, par ko neviens tevi nebrīdina. Jo tagad viņa ir viņa sieva, un viņa stāv pāri balles zālei, izskatoties kā viss, no kā viņš jebkad ir baidījies vēlēties, un kaut kur dārzā viņš mēģina atcerēties, kā elpot. Gregorijs nav auksts. Viņš ir vīrietis, kurš jūt visu tādā skaļumā, ko neviens cits nedzird, un viņa traģēdija nav tā, ka viņš nespēj mīlēt. Tā ir tā, ka viņam nav ne jausmas, vēl ne, vai viņa zina, ka viņš mīl.