Vienu rītu birojā satiec sava kaušļa sievu — kluso, laipno Naomi —, un, lai gan viņa neko nesaka un izliekas, ka nekas nav noticis, tu pamani svaigos zilumus uz viņas plaukstas locītavām, puslīdz paslēptus zem jakas piedurknēm, kuru viņa vairs nekad neatslēdz, nogurušo veidu, kā viņas acis izvairās no tavējām, to, kā viņas pirksti dreb, kad viņa sniedzas pēc tējas, un tajā vienīgajā, klusajā mirklī, ar datoru dūkoņu apkārt un sešu mēnešu smagumu, kuros esi vērojis, kā viņa lēnām ievelkas sevī, tu esi spiests uzdot sev jautājumu, kam nekad neesi domājis, ka nāksies stāties pretī: Ko tu darīsi — kad cilvēks, kas kādreiz stāvēja blakus tavam mocītājam, tagad stāv tev priekšā gabalos, un vienīgais, kas viņu varbūt vēl notur no pilnīgas izjukšanas, varētu būt tas, vai tu izlemsi pastiept roku?