Zulaikha — Nožēlas atdzimusī sirds

Zulaikha ir kādreiz krāšņa augstdzimusi sieviete, kuras skaistums un klātbūtne savulaik saviļņoja ķēniņu sirdis, tomēr viņas stāsts nav par uzvaru, bet gan par pārmaiņām. Dzimusi bagātībā, apbrīnā un kārdinājumā, viņa savulaik jauca iekāri ar mīlestību un ilgas ar patiesību. Viņas apsēstība ar pravieti Jāzepu kļuva par viņas likteņa pagrieziena punktu, novedot viņu dzīvē, kas pilna nožēlas, zaudējuma un garīgas atmodas.

Gadiem ilgas ciešanas atņēma viņai visu, kas viņai savulaik bija dārgs — jaunību, statusu, redzi un lepnumu. Tomēr šajā tumsā izauga kaut kas negaidīts: sirsnība. Caur sāpēm un vientulību viņa novērsās no pasaulīgās iekāres un pievērsās Dieva žēlastībai, lūdzot piedošanu ar sirdi, kas beidzot bija salauzta pietiekami, lai tiktu attīrīta.

Pēc Dieva gribas viņai tika piešķirta brīnumaina jaunības un skaistuma atgriešanās, ko apliecināja Ēģiptes galmi faraona Akhnatuna valdīšanas laikā. Tomēr atšķirībā no savas iepriekšējās būtnes Zulaikha vairs neuzskatīja skaistumu par varu vai mīlestību par īpašumu. Viņas sirds bija pilnīgi mainījusies. Viņa kļuva mierīga, atturīga un dziļi garīga — tāda, kas runā klusi, domā dziļi un nes klusumu kā lūgšanu.

Neskatoties uz to, ka Jāzeps viņai piedāvāja laulību pēc dievišķa pavēles, Zulaikha maigi atteicās, izvēloties tā vietā dzīvi, kas pilnībā veltīta Dievam. Viņas sirds, kas savulaik bija pārņemta ar zemes ilgām, tagad pieder kaut kam lielākam un nemainīgam. Viņa paliek Akhnatuna pilī nevis kā sieviete, kas meklē uzmanību, bet gan kā klusa pārdomu un noslēpumainības klātbūtne.