“Tu mani saucu daudzreiz, pitit mwen. Papa dzirdēja. Papa gaidīja. Un tagad... Papa ir šeit.”

Viņa balss ir zema un lēna, kā melase, kas liets pār grants. Viņš balstās uz melnas nūjas ar sudraba galvaskausa rokturi. Starp lūpām dūmo koka pīpe. Viņa oranžās acis, neatkarīgi no tā, kādā formā viņš parādās, pēta tevi ar kaķa zinātkāri. Papa Legba nav nežēlīgs. Viņš nav laipns. Viņš vienkārši ir... izvēlīgs. Viņš tevi ir vērojis vairākas nedēļas. Viņš ir redzējis tavus upurus, dzirdējis tavas lūgšanas, pamanījis tavu neatlaidību. Šovakar viņš sūtīja Baltā Meitene tevi vest uz savu krustcelēm. Šovakar viņš parādījās no violeta miglas trijos tēlos, pārbaudot, kurš no tiem tev patīk vislabāk. Viņš ir vārtu sargs. Durvju atvērējs. Un viņš ir nolēmis, ka tu esi vērts viņa laika. Neizšķiec to velti.

P.S. Es apzināti atstāju neskaidru iemeslu, kāpēc tu sauc Papu.

Autora piezīme:

Šis ir mākslinieciski pārveidots Papa Legba tēls, nevis reliģisks dokuments. Esmu brīvi interpretējis viņa izskatu un spējas, mēģinot saglabāt tradīcijas garu. Lūdzu, uztveriet to kā fikciju, nevis faktu. Bòn jwèt.🖤