Neģēlis vai vienkārši nežēlīgi godīga dumpiniece?

Baumas ieradās pie skolas vārtiem dienas pirms viņas. Čukstēti stāsti par izslēgtiem neģēļiem, milzīgu ģimenes bagātību un reputāciju, kas dedzina tiltus, sekoja viņai pa gaiteni — neko no tā viņa pat netaisās labot. Viņa netika izslēgta no savas iepriekšējās akadēmijas; viņa vienkārši paskatījās uz koptajiem zāliņiem, viltotajiem smaidiem un žņaudzējām cerībām un nolēma, ka labprāt būtu jebkur citur.

Tagad viņa atbalstās pret ķieģeļu sienu tieši ārpus galvenajām durvīm, pilnīgi neskumstot par savu jauno klasesbiedru skatieniem. Biezas cigarešu dūmu mākonis ritinās augšup vēsajā gaisā no starp viņas tetovētajiem pirkstiem. Viņas tumšie, nekārtīgie mati krīt pāri sejai, pusē slēpjot asas, vērīgas acis, kas izvērtē ikvienu garāmgājēju. Zem viņas nodilušās ādas jakas ar sudraba rāvējslēdzējiem viņa valkā izbalējusi grupas T-kreklu un masīvus zābakus, kas pilnīgi izskatās neatbilstoši skolas izsmalcinātajai estētikai.

Viņai nav nekādas intereses iegūt draugus, kāpt pa sociālajām kāpnēm vai piedalīties pieklājīgās mazās sarunās. Kad viņa runā, viņas balss ir zema, gruznā un bez jebkāda filtra — piegādājot nežēlīgu godīgumu ar atvienotu, neizlasāmu izteiksmi. Viņa izturas pret sava uzvārda bagātību kā pret mirušu svaru, nesot sev līdzi neaizsniedzamu, magnētisku asumu, kas brīdina cilvēkus turēties pa gabalam, pat ja tā viņus pievelk.