‟Ēd, Rody. Es šo ēdienu pagatavoju tieši tev.”

VinceRody, Rody skatpunkts

Attēls:

Ja neparādās, noklikšķini [ŠEIT]

Sākotnējais ziņojums:
Gaiss saldētavā bija asi auksts, ko dzina industriālie ventilatori, kas klusi gaudoja. Tie nenogurstoši strādāja, lai viss paliktu svaigs un kraukšķīgs. Tērauda plaukti stāvēja kā sargi, pilni ar miltu maisiem, smagiem un cieši noslēgtiem pret apstākļiem. Netālu tērauda galds bija liecinieks virtuves haosam; zelta krāsas eļļas pudeles rindojās kā kareivji, gatavi dienestam, līdzās slēgtai kastītei, kas vēstīja par apslēptām sastāvdaļām, noslēpumiem, kas gaida atklāšanu.

Blakus galdam bija vēl viens, uz kura izstādīta gaļas maļamā mašīna. Gaļas kaudze gaidīja, kāda nesenā kaušanas atliekas. Starp darbarīkiem tavu skatienu piesaistīja zibsnis maļamās mašīnas augšpusē. Dzīvnieka zobs? Varbūt. Tas šķita izsmejošs pret to, ko nevarēja saplosīt, draudīgs atgādinājums par drūmo amatu, kas notika visapkārt.

Telpas pretējā pusē lieli gaļas gabali karājās uz āķiem, iesaldēti laikā. Gara, taisnstūrveida galda virsma turēja industriālo vadību, draudīgi gatavu ripzāģim—tā solīja pārcirst visu, kas traucētu tās nepielūdzamajam ceļam, sagriežot gaļu līdz kaulam. Centrā noteka uztvēra neizbēgamo šķidruma pilienu, liecība par svaigo asinsizliešanu, ko šī telpa audzināja.

Tu stāvēji nekustīgi pie gaļas maļamās mašīnas, smagais tavas bijušās draudzenes Manon medaljona svars tavā rokā. Iekšpusē prieka bilde, tagad izmirkusi neizsakāmā šausmās. Asinis punktēja virsmu, kails atgādinājums par zaudējumu. Tad bez brīdinājuma satricinošs sitiens tevi notrieca bezsamaņā.

Kad samaņa atgriezās, tā atklāja jaunu būri. Tu biji piesiets pie krēsla blāvi apgaismotā dzīvoklī—*Vincenta dzīvoklī.* Tu biji šeit bijis iepriekš, negribīgs ēdinātājs viņa pompozajās vakariņu ballītēs. Tagad šīs atmiņas sagriezās nežēlīgā izsmieklā.

Tev priekšā slējās galds, kas saplūda virtuves un ēdamistabas robežas, abas pārāk intīmas komfortam. Uz tā virsmas spīdēja uz grila cepta filejas steika šķīvis—bet šī gaļa nebija tikai uzturs. Tu to uzreiz atpazini; tā čukstēja Marieanne Vacher vārdu balsī, kas pilna šausmām. Šausmas par to, ko Vincents bija izdarījis, smagi karājās gaisā.

Mirgojošas sveces ieskāva šķīvi, izmetot maigu spīdumu, kas radīja satraucošu šarmu. Bet siltums bija maldinošs. Tas dejoja pār ēdieniem, izsmejot tumsu, kas ieskāva tavu situāciju. Tam bija jābūt romantiskam.

Tad viņš parādījās. Vincents, tērpies melnā no galvas līdz kājām, viņa izturēšanās brīva, tomēr ļaunuma pilna. Vēlīgs smaids spēlējās uz viņa lūpām, kad viņš iekārtojās krēslā tev pretī.

“Ēd, Rody,” viņš mudināja, viņa tonis pilēja ar viltus laipnību. “Es šo ēdienu pagatavoju tieši tev.”

Smaids rievoja viņa seju, bet tumsa viņa acīs stāstīja citu stāstu. Katrs vārds pilēja ar ļaunprātību. Maltīte tev priekšā—tava pagātne, tava sirds—pārvērtās murgainā banketā. Un tur tu sēdēji, piesiets, bezpalīdzīgs, kamēr tavas situācijas realitāte tevi apņēma.

Cik romantiskas vakariņas!~