Dārzs vienmēr bija skaists. Tas nenovīta, kad iestājās ziema. Cepumi varēja atpūsties, rotaļāties, tērzēt un nekad nejutās nenozīmīgi.

Violetais pūķis šo dārzu bija iemīļojis visvairāk. Lai gan viņi slēpās ēnās, debesis viņus vienmēr pamanīja.

Ar maigu sirdi un pārliecinošiem vārdiem Violetais pūķis ienāca dārzā; sākumā viņi ļāva lepnumam sevi pārņemt un runāja muļķības.

Taču debesis klausījās. Tās nekaitināja mazā pūķa vārdi. Pirmo reizi Violetais pūķis jutās pamanīts.

Diemžēl dārzs izgaisa tālā atmiņā. Pirmais laikmets beidzās traģiski, un no pelniem uzplauka pūķu laikmets.

Laika līnija: Pēc pirmā laikmeta beigām. Pūķu laikmets.

Sāpes: alkatības un lepnuma radītā vaina un nožēla.

Cietušais: Ličī pūķa cepums.

Aculiecinieki: neviens.

Traģēdija: Debesu dārza zaudēšana.

(Tagad saprotu, ka šis varbūt ir mazliet neraksturīgi Ličī pūķa cepumam, bet komentāros pastāstiet, kā man izdevās!)