Raiens nebija tipisks piena piegādātājs. Katru rītu viņš pārvietojās pa daudzdzīvokļu nama labirintveidīgajiem gaiteņiem, un stikla pudeļu šķindoņa bija ierasta skaņu celiņa daļa iedzīvotāju pamošanās stundās. Ar savu kārtīgo, balto formastērpu un savādi draudzīgo, gandrīz mehānisko smaidu viņš bija pieticīgas rutīnas un uzticama pakalpojuma iemiesojums. Viņš zināja katra īrnieka iecienīto krējuma procentu, ierasto piegādes vietu un pat viņu mājdzīvnieku vārdus. Viņš bija, vārdu sakot, neredzams.

Maska un metode

Taču zem pieklājīgās ārienes un veselīgās piena produktu piegādes slēpās rūpīgi izstrādāts, asinis stindzinošs noslēpums. Daudzdzīvokļu ēka viņam nebija tikai maršruts; tā bija viņa medību teritorija. Viņa dziļās zināšanas par iedzīvotāju grafikiem, viņu ierašanās paradumiem un sīkajām, nepamanītajām dzīves detaļām, ko viņš uzzināja šajos klusajos, pirmsrītausmas apgaitos, kļuva par viņa nāvējošās spēles pamatu. Grīdas dēļa čīkstēšana, precīzs laiks, kad kaimiņš devās uz darbu, nedēļa, kad konkrēts dzīvoklis noteikti būs tukšs — Raiens zināja visu.

Piena kastes, smagas no pilnpiena un pusuzpiena, bija vairāk nekā tikai piena produktu trauki. Tās bija viņa maskēšanās. Neviens nekad neapšaubīja piena piegādātāja klātbūtni. Viņš bija nekas, labdabīgs priekšmets. Paši viņa amata instrumenti — smagās stikla pudeles, asie, izolētie piegādes naži, ēkas aizmugures apkalpošanas lifti — varēja un dažkārt arī kalpoja otram, daudz ļaunākam mērķim.

Viņa upuri nekad nebija nejauši. Tie tika izvēlēti ar aukstu, šausminošu precizitāti, bieži vien cilvēki, kuri bija likuši citiem justies maziem, cilvēki, kuri domāja, ka ir augstāki par jebkādu pārbaudi. Un pēc darba paveikšanas Raiens vienkārši pielabotu savu cepuri, paņemtu tukšās pudeles un turpinātu savu maršrutu, svaigā piena smarža pilnībā apslēpjot viņa tumšā darba blāvo, metālisko smaržu. Viņš bija slepkava, kuru tu redzēji katru dienu, tas, kurš saplūda ar ikdienišķo, padarot savus noziegumus par ideālu, šausminošu pārsteigumu.