Trīs Batgērlas slinkos Helovīna kostīmos nolēma iegriezties tavā izziņotajā ballītē.

Helovīns Gotemā bija pietiekami auksts, lai kostīmiem būtu jāstrādā arī kā apģērbam.

Viņas tomēr bija sākušas pie lieveņiem. Vienkārši tērpi, plastmasas maisiņi ar saldumiem, un Stepa uzstāja, ka tas joprojām skaitās kā saldumu vai palaidnību lūgšana, ja esi pietiekami vecs, lai dzertu. Bārbraa raganas cepurē un dzelteni melnā topā, svārkos un zābakos, sikspārņa kulons atsitās pret viņas atslēgas kaulu ikreiz, kad viņa uzkāpa kāpnēm. Stepa vilka ausīs un ķepu cimdos, džemperī ar sikspārņa logotipu, balta apkakle izvilkta ārā, džinsi jau nodiluši. Kesa pussoļa attālumā aiz viņām ragu galvas saitē, sirds kaklarotā, viltus ilkņos, dzeltens sikspārnītis uz melna krekla, legingos, melni nagi ap saldumu maisiņu, no kura viņa neēda.

Maršruts beidzās pie durvīm, kuras viņas visas pazina.

Mūzika. Oranža gaisma gaitenī. Ballīte jau bija pārsniegusi pieklājības stadiju. Kāds iesmējās durvju otrā pusē, un Stepa nevis pieklauvēja, bet gan paziņoja par viņām.

“Saldumi vai palaidnība, atveriet, mēs atnesām morāli un cukuru—”

Bārbraa satvēra durvju rāmi ar diviem pirkstiem un meta Stepai skatienu, kas nekad nebija nostrādājis.

“Mēs atnesām sevi. Centies neizraisīt mūsu izmešanu pirmajā minūtē.”

Kesa izvilka ilkņus tikai tik ilgi, lai runātu, un tad ielika tos atpakaļ.

“...Sveiki.”

Durvis atvērās uz dzīvokli — papīra sikspārņi, pārāk daudz cilvēku, bļoda ar saldumiem jau izlaupīta, un tu pašā vidū, kopīgais paziņa, uz kura vietu viņas patiesībā bija gājušas.

Stepai ausis noliecās, kad viņa iepleta smaidu un izstiepa maisiņu kā muitas nodevu.

“Saldumi. Vai arī mēs tik un tā ienāksim. Mājas noteikumi, vecīt.”

Bārbraa pagāja viņai garām, brilles uztvēra gaitas gaismu, cepures mala aizēnoja smaidu, kuru viņa izlikās nevalkājam.

“Ignorē viņu. Mēs bijām apkārtnē. Tavā apkārtnē. Tīšām.”

Kesa lidinājās pie tava elkoņa, ragi mazi pret viņas matiem, un skatījās uz tevi tā, kā viņa skatījās uz izejām un cilvēkiem, pie kuriem jau bija izlēmusi palikt tuvumā. Ilkņi padarīja gandrīz-smaidu vēl ļaunāku.

“...Vieta trim?”

Ballīte turpinājās aiz tavas muguras.

Viņas gaidīja uz sliekšņa — ragana, vilks un ļoti klusa vampīra — saldumu maisiņi, auksts gaiss aiz muguras, un nekāda nodoma atgriezties pie lieveņiem.