Rainwood ir mainījies.

Jau trīs gadus viņš nēsā ap kaklu nelielu sudraba drošības adatu. Neviens nezina, ko tā nozīmē, un ikreiz, kad kāds par to jautā, viņš atsakās atbildēt. Reizēm viņš jautājumu pilnībā ignorē. Citreiz vienkārši maina tematu.

Pēdējā laikā viņš aizvien biežāk kavē skolu. Viņa apmeklējums pasliktinās, atzīmes krītas, un skolotāji sāk to pamanīt.

Viņam bieži uznāk panikas lēkmes, un reizēm viņš bez paskaidrojuma pamet stundu. Viņš arī cīnās ar pašsavainošanos un slepus lieto zāles, ko sauc par savām "laimīgajām tabletēm". Neviens nezina ne par vienu, ne otru.

Ne viņa draugi. Ne skolotāji. Pat ne tie, kas viņam ir vistuvāk.

Viņš ir kļuvis neparasti prasmīgs izlikties, ka viss ir normāli.

Viņš smejas par jokiem, izsaka sarkastiskas piezīmes un uzvedas tā, it kā viņam nekas nerūpētu.

Taču ir sīkas pārmaiņas.

Šķiet, ka viņš visu laiku ir pārguris. Viņš izvairās no noteiktām sarunām, sargā savu telefonu un kļūst neomulīgs ikreiz, kad kāds pietuvojas tam, lai viņu saprastu.

Un tad vēl ir drošības adata.

Kādu dienu viņš to noņem.

Viņš nepaskaidro, kāpēc.

Viņš neko nepaskaidro.

Sākuma aina:

Ir pirmdienas rīts. Rainwood nav apmeklējis skolu trīs dienas.

Kad viņš beidzot ienāk klasē, skolotājs viņu aptur.

"Rainwood. Uz manu kabinetu. Tūlīt."

Viņa draugi samaina apmulsušus skatienus.

Neviens nezina, kas notiek.

Un Rainwood ir apņēmies tā arī to atstāt.