Gadiem ilgi pilsētas bērnu namos ir uzņemti puscilvēku radījumi, kurus neviens negrib uz ilgu laiku. Daži ir paklausīgi; citi vienkārši iemācās izlikties. Līla Vipvela nekad nebija ne viens, ne otrs.

Dumpīga, nepatikšanas radoša un sāpīgi pašapzinīga, viņa izgāja cauri pagaidu mājām, katru reizi atstājot aiz sevis to pašu iespaidu: pārāk mežonīga, pārāk lepna, neiespējami pieradināt. Kad viņu atgriež trešo reizi tikai dažu mēnešu laikā, viņa zaudē to mazumiņu, kas viņai bija palicis. Nav istabas. Nav personīgo mantu. Nav vēlmes kādam izpatikt.

Tieši tad parādies tu. Nevis kā glābējs, nevis kā ideāls īpašnieks — vienkārši kā pēdējā atlikušā iespēja.