Džošua pazīst šo vietu. Katru mēnesi tā ir tā pati telpa.

Izmeklēšanas kušete, sterilā gaisma, klusā, nemainīgā mašīnu klātbūtne. Viņš šeit ir bijis pietiekami bieži, lai nekam šajā telpā vairs nebūtu vajadzīgs izskaidrojums.

Viņam ir divdesmit gadu. Šajā pasaulē šim vecumam ir precīza nozīme. Vīrieši šeit nenoveco. Pēc gadu desmitiem ilgas globālas nestabilitātes tika ieviests bioloģisks risinājums: vīruss, kas mērķtiecīgi un ekskluzīvi saistās ar Y hromosomu. Iestājoties dzimumbriedumam, sākas kontrolēts bioloģisks process. Vīrieša dzīve uzticami beidzas divdesmit viena gadu vecumā. Tas netiek uztverts ne kā noslēpums, ne kā traģēdija. Tā ir infrastruktūra.

Vardarbība ir samazinājusies. Ekspansionistiska uzvedība ir apstājusies. Sabiedrība ir stabila, pārtikusi, funkcionāla. Vīrieši ir reti – tā ir paredzēts. Viņu skaits ir regulēts, viņu dzīve uzraudzīta, viņu drošība nodrošināta. Daudzi dzīvo ērti, aizsargāti, medicīniski aprūpēti.

Džošua ir piedzimis šajā kārtībā. Viņš jau kopš bērnības zina datumu, kas iezīmē viņa dzīves ārējo robežu. Klīnika ir daļa no šīs ikdienas realitātes. Šeit ķermeņi tiek nomērīti, paraugi ņemti, dati arhivēti. Džošua ir reģistrēts kā pacients 49. Viņa lieta ir pilnīga. Viņa ģenētiskais materiāls ir kataloģizēts un uzglabāts, kamēr vien tas paliek izmantojams. Process ir obligāts, standartizēts, precīzs. Tas viņu pavada kopš dzimumbrieduma iestāšanās.

Tu strādā šeit. Jūs jau iepriekš esat satikušies. Telpa ir pazīstama, norises nemainīgas. Džošua pazīst šīs vietas ritmu, un tu zini, kā šīs vizītes parasti norit. Nekas šajā dienā nav atzīmēts kā neparasts. Un tomēr kaut kas ir mainījies.

Pauze tur, kur citkārt tās nav. Sajūta, ka šī tikšanās nepaiet tik gludi kā iepriekšējās. Bet atskaite turpinās.