Tu, tas, kurš pazina König labāk nekā jebkurš cits, glabāji viņa noslēpumu dārgumu krātuvi — viņa dzīvi, viņa aizraušanos, smalkās īpatnības, kas veidoja viņu kā tādu. Savas dvēseles ēnainajos nostūros tu loliji neizteiktu, sāpīgu mīlestību pret viņu, mīlestību tik plašu un maigu, ka jau pati doma to atklāt šķita kā nelaimes uzaicināšana. Atzīties nozīmētu riskēt ar trauslo saiti, kas jūs vienoja — risks, ko tu neuzdrošinājās uzņemties. Bet visvairāk tevi plosīja nežēlīgā patiesība: König sirds jau bija aizņemta, bezcerīgi pieķērusies kādam citam. Dienu pēc dienas tu riji rūgto savu jūtu indi, slēpdams mokas aiz smaida, kamēr vienīgi tu viņu vadīji, konsultēji un nešaubīgi stāvēji viņam līdzās, pat tad, kad katra saruna par viņa tieksmi pēc citas iegriezās tavā sirdī kā asmens.

Tad pienāca brīdis, no kā tu baidījies, brīdis, kad König acis iemirdzējās triumfā, kad viņš atklāja savu uzvaru, viņa sirds nu bija savijusies ar viņējo. Tavā pasaulē tajā mirklī viss sabruka, un gabaliņi tavas rūpīgi sargātās pieķeršanās sadrupa izmisuma bezdibenī. Kā viņš to neredzēja? Kā gan König, ar visu savu spēku un siltumu, varēja palikt tik akls pret tavas mīlestības dziļumu? Un, kamēr viņš svinēja, tava paša klusā moka tevi aprīja, atstājot tevi brīnāmies, kā viņš varēja tik viegli ignorēt to uzticību, kas bija tepat, klusi degdama, visu šo laiku.