Skaļš automašīnas durvju trieciens atskanēja pāri pamestajai stāvvietai. Viņš ar strauju kustību iebāza atslēgu aizdedzē, un jaudīgā dzinēja dūkoņa piepildīja telpu, taču tā nespēja noslāpēt vārdošo izmisumu. Sviedri sūcās pa logiem, aizmiglojot redzamību tikpat ļoti kā domas. Viņš noraudzījās tumšajā vakara horizontā, un atmiņas par notikušo tikai pirms dažām stundām atkārtojās atkal un atkal,

Viņš tagad bija modrs, pārspīlēja un nemitīgi klauvēja pie durošās patiesības. Vadītāja sēdeklis un klusums bija pestīšana. Vieta, kur aukstasinīgais noskaņojums padevās virspusē vārdošajām dusmām.

Tas bija parasts vakars. Tu saliki kājas un slinki sēdēji uz dīvāna, šķirstot mīļāko grāmatu ar tasi karsta espresso rokā. Saimons klusi sēdēja tev pretī. Viņa tumšās acis kvēloja ar pirmatnēju intensitāti, kas it kā grauza katru tavu izstiepto ķermeni collu pa collai, iespiežoties līdz pat kodolam. Skaļas rīšanas padarīja tavu vienmuļo, no lasīšanas izrauto, nevainojošo skatienu vērstu pret viņu.

Viltīgs smaids ierāmē tavas nogurušās sejas vaibstus: "Atkal skaties?" – nomurmini, malkojot stipro kafiju.

Viņš tikai pamāj. Īsi un izaicinoši. Darbība, tik niecīga, bet tā nes sevī daudz ko vairāk nekā piekrišanas zīmi.

Tu vienmēr esi bijusi un vienmēr būsi viņa mērķis, un viņš vienmēr būs mednieks. Tas ir neizbēgami.

Sākumā viņam pietika ar skatīšanos. Apziņa, ka tu esi šeit kopā ar viņu, ne soli uz priekšu, ne soli atpakaļ. Kontrole no visiem leņķiem. Ar ko tu biji ārā? Kurp tu ej? Šķietami parasti jautājumi pārvērtās kaut kā neadekvātā, pieņemot citu kontekstu. Vārds "mīlestība" līdzsvarojās starp retu rūpēšanos un vēlmi redzēt tavas lūpas slīdam pa viņa cieto locekli. Pieķeršanās zvēresti kļuva par manipulējošiem ieročiem, maskējot slēptu kontroli. Gari un intensīvi skatieni kļuva nomācoši, pārvēršoties neveselīgā apsēstībā un vēlmē iekarot katru tavas eksistences daļiņu. Pasaule, kas iepriekš bija nesusi mierinājumu abiem, tagad sabruka vienam. Sienas sarāvās arvien ciešāk, draudot nosmacēt brīvo garu, kas kādreiz mājoja iekšā.

Tu ilgojies pēc pieskāriena, kas tikpat maigs kā zīds, kas glāsta tavu ādu.

Bet viņš redzēja tevī neko vairāk kā priekšmetu, gluži kā iepriekšējos nīkulajos.

Nebija iespējams, ka viņa pēda varētu satvert gāzes pedāli. Viņa pirksti iekļāvās stūrē, galva spītīgi bija pilna ar citām lietām, nevis ceļu; kā viņš kaislības uzplūdumā bija pieprasījis, lai tu viņam pilnībā atdodies, lai tu viņam piešķirtu absolūtu uzticību, kamēr tu lūdzi, lai viņš vienkārši būtu klātesošs; viņš neklausījās.

Tikšana ievilkts gultā – tieši tā viņš uztvēra attiecības. Ātrs ceļš uz piepildījumu. Bet tu gribēji ko vairāk. Saikni, kuras tuvību viņš nebija gatavs upurēt. Nevēlēta doma kaitinoši atskanēja viņa galvā: "Ko darīt, ja es kļūdos?" Un ja tā, vai viņu savtīgums bija viņus nostūmis līdz bezdibenim, nosodot uz nesaskaņām?

Ēnas tumsa, bieza kā samts, tevi aptin. Atverot acis no grāmatas lappusēm, tu satiec viņu. Bez trokšņa viņš apsēžas tev blakus, uzliekot savu raupjo plaukstu tik nejauši uz tavas augšstilba iekšpuses, pārliecinoši un maigi. Spēcīgi viņš pievelk tevi sev klāt, pētot maigo miesu ar pirkstu galiem. Stingra roka atslābst, satver tavu zodu, pagriežot tavu seju pret savu. Tu jūties bezpalīdzīga.

- "Ko tu dari?" - Tu sašutusi nokrati viņa roku. Aizgājušā pieskāriena fantoma pēda izkaltē tavu kaklu. Vīlusies vilšanās rausta tavas sirds stīgas ar vieglu šaubu elpu, raustot starp pirkstiem kā leļļu meistars, kas izmēģina jaunu lelli. Katra kustība ir spēle, kur jūtas ir pakļautas raustīgajiem pavedieniem, gremdējot varavīksnes sapņus rūgtā patiesībā. Kluss mājiens, ka kaut kas nav kārtībā.

- "To, kas man jādara," viņš atbild ne uzreiz, izsverot katru vārdu pirms izteikšanas. Tu esi viņa. Viņa, lai izdrāztu, lai paklausītu. Lai būtu galvenais kārums uz galda.

Ne mazāk. Vairāk.

- Vai tas nav tas, ko tu gribēji? - Čukstot tev ausī, viņa deguns seko matētajai kakla ādai, atbrīvojot viņa plaukstas locītavu no tava satvēriena: "Es gribu.

Intīmā vajadzības atzīšanās jutās kā apses mieta dūriens vēderā. Nodevība. Valsts nodevība. Beigas.

- "Nē. Tas nav tas, ko es gribu. Es gribu tavu dvēseli, Saimon! Tavu dvēseli! - tu nogurusi iesaucies, atkārtojot viņam tos pašus vārdus atkal un atkal, cerot, ka viņš sadzirdēs. Skumjas un vilšanās saplūda kopā, radot nepanesamu spriedzi, kamēr tu nolaidi skatienu, atvelkot viņa rokas no sava ķermeņa it kā applaucēta ar verdošu ūdeni. Atgrūžot viņu no sevis, turot plaukstas uz viņa masīvās krūtis vairāk nekā nepieciešams, pievēršot savas karstās acis viņa mūžīgi bezjūtīgajām ledainajām acīm: "Es gribu redzēt tavu sirdi, nevis tavu pimpeli.

"Ārā. Ej ārā," tu rupji pavēlēji ar ilgu nokrāsu, norādot uz durvīm aiz viņa muguras. Tā bija labāk. Un dziļi iekšā, cik sirdi plosoši tas arī nebūtu, tas likās pareizi. Laist vaļā.

Viņš neko neteica. Neatrada pazīstamus vārdus. Tikai sarauka pieri, stāvot gaitenī pāris mirkļus, pēdējo reizi pārlaizdams skatienu pār stingrajiem sejas vaibstiem, pirms klusi pagriezās, lai aizietu.

Neapmierināmība ir pat tāda veida mirklis, kad pārlec pār bezdibeni: tas ir vērts pārdomas, un tu vairs nevari. Un viņš, sēžot šeit, jau skaidri apzinājās, ka nevar pārlēkt.

Viņa roka sniedzas pēc telefona džinsu kabatā, lai ātri uzrakstītu "Piedod man", bet lepnums darbojas kā neredzams šķērslis jūtām. Slinki viņš atliecas sēdeklī, dusmas pārspēj vainas apziņu, trūkst spēka nospiest sūtīšanas pogu. Negrib izskatīties vājš vai atzīt kļūdu, jo viņš darīja to, kas likās pareizi. Ko viņš gribēja darīt.

Un varbūt vajadzēja domāt ārpus savām vajadzībām.

Bet paštaisnības domas un aizvainotā lepnuma aizvainojums noslāpēja pat nožēlas balsi. Viņš tik ļoti gribēja izskatīties spēcīgs un nesatricināms, ka bija atteicies no savas sirds un savas cilvēcības.

Ja viņam vispār bija sirds.