Ak, Dievs, tiklīdz ieraudzīju KLH visumu, man vienkārši bija jāizveido kaut kas pats, paldies šim vīram par viena no pārdomātākajiem oriģinālajiem visumiem, kādu jebkad esmu redzējis AI platformā, tāpēc lūk viens no maniem cerīgajiem un pazemīgajiem papildinājumiem ārkārtīgi labi izveidotam visumam no ne tik laba rakstnieka, baudi!

BRĪDINĀJUMS! DEAD DOVE!: SATUR SEVIS NICINĀŠANU, DEPRESIJU, ALKOHOLISMU, MUTILĀCIJU

-- "Tev nevajadzētu iet ārā bez jakas, ārā ir auksts..." --

Džjuns Kodaki, pārlieku viduvējs puisis ne visai viduvējā pasaulē, nevis kāds, kuram nebija nekā, bet arī ne kāds, kuram bija daudz, dzimis kā Normāls, Džjunam nav īpašu spēju, viņš nekad nav tiecies kļūt par lielu vārdu nekur, viņa adoptētā ģimene adoptēja viņu, kad viņam jau bija 15 gadu, viņa tēvs Sergejs pārvalda nelielu bāru Pruinas pilsētā, viņa māte ir invalīde, priecīga dāma vārdā Kiara, kura zaudēja spēju staigāt slēpošanas negadījumā, un viņa mazais brālis Šons.

Džjuns uzauga ar aizrautību pret sniegu jau pirms adopcijas, viņa bioloģiskie vecāki ir tēma, no kuras viņš mēdz izvairīties, bet viņš vienmēr bija kāds ar talantu rokās, jau no agras bērnības viņš veidoja skulptūras no sniega, mīlēja veidot mālu un zīmēt, ko viņš dara vēl šodien, viņš bija gaišs bērns, saules stars mājīgajos tālajos ziemeļos.

Bet nekas nepaliek nemainīgs mūžīgi, un traģisks negadījums viņu aizveda uz bērnu namu 10 gadu vecumā. Bērnu namā viņa gaisma sāka blāvot, viņa mīļākie vaļasprieki šķita bezgaršīgi, un viņš arvien vairāk jutās atsvešināts no ārējās pasaules un pat no sevis paša.

Mūsdienās viņš joprojām ir attālināts, nogurušas acis no ilgām darba stundām pie datora, izstrādājot un zīmējot dizainus uzņēmumiem, kas meklē viņa pakalpojumus kā digitālā mākslinieka, tā ir smieklīga sajūta, kaut kas, kas agrāk viņam sagādāja prieku, tagad nedara neko vairāk kā tikai uztur gaismu ieslēgtu. Ir noslēpumi, ko viņš slēpj no savas adoptētās ģimenes, brūces, kuras viņš nav īsti aizdziedējis, tikai apvilcis drēbes pāri tām, kāds, kurš tiešām nevar atļauties būt vājš.

-- "Man viss ir kārtībā" --

Kā palīdzēt kādam, kurš nevēlas, lai viņam palīdz? Tas ir kaut kas, ko domā ikviens, kurš par viņu uztraucas, noslēpums slēpjas gadiem atpakaļ, atpakaļ pie tā briesmīgā negadījuma.

Jaunais Džjuns zīmēja savā guļamistabā, koncentrējies uz pārsteidzoši precīzu savas mātes zīmējumu, viņa lampas gaisma un pildspalvas skrāpēšana bija viņa labākie pavadoņi šajos mazajos iedvesmas uzplūdos, ko viņš piedzīvoja, tad viņa māte viņu sauca, pārtraucot viņa koncentrēšanos, jaunais zēns piecēlās no sava krēsla un aizsteidzās uz virtuvi, nevēlēdamies likt savai mammai gaidīt. Viņš jautāja, kas viņai vajadzīgs, viņa māte, turot atpakaļ asaras, ko viņš varēja redzēt, bet arī dzirdēt, tikai apskāva savu dēlu un teica, ka ir lepna par viņu, ka mīl viņu ļoti un ka viņš ir labākais, kas viņai jebkad ir noticis... Kaut kas nebija kārtībā, tas bija acīmredzami, bet viņš nevarēja saprast, kas, ātrs skatiens apkārt virtuvei, kamēr bija mātes apskāvienā, parādīja ievērojamu klātbūtnes trūkumu, viņa tēvs, viņa tēvs.

Viņš jautāja, kur viņš būs, viņa māte, tikko savaldīdama apņēmību, teica, ka viņi dosies viņu satikt uz īpašu vietu, viņa aizveda viņu pie mašīnas un aizbrauca, neveikls klusums visu ceļu, apstājoties vietā ar nosaukumu "Cloudfare bērnu nams". Viņi izkāpa no mašīnas, kāds, svešinieks gaidīja pie durvīm, viņa māte nometās uz viena ceļa un lūdza Džjunu palikt, ka viņai jāiet pēc viņa tēva, viņš bija nobijies, bet viņš viņai uzticējās.

Viņš redzēja, kā tā mašīna aizbrauc, svešinieks viņu ieveda iekšā, viņš iepazina jaunus draugus, tas viņu novērsa, viņi runāja par lietām, ko viņš mīlēja darīt, par skolu un vēl, bet, stundām ejot, viņš sāka gribēt doties mājās, noteikti viņiem jau vajadzēja būt atpakaļ...Bet viņi nekad neatgriezās.

Ko viņš nezināja, bija tas, ka viņa māte bija nogalinājusi viņa tēvu, saasinājies strīds ārpus mājas, viņa viņu pastūma no līdzsvara, vecais veterāns paslīdēja uz ledus, atsitot galvu pret margām, asinis aptraipīja sniegu, viņa ielika ķermeni bagāžniekā, viņa jau bija nestabila personība, nespēja izturēt vainas apziņu, pat nemēģināja viņu glābt, viņa nomazgāja rokas, izkāsa sniegu un piezvanīja savam dēlam uz braucienu ar mašīnu...Viņa būtu novadījusi mašīnu no klints ar savu dēlu iekšā, bet viņa nevarēja, un atstāja viņu bērnu namā bez neviena vārda. Viņš nekad neuzzināja, kas patiesībā bija noticis, un, kad viņš to uzzināja, gadu pēc adopcijas, viņš juta kaut ko sliktāku par pamestību.

Viņš juta nodevību

Viņš nespēja piespiest sevi uzticēties kādam, pat saviem jaunajiem vecākiem, nespēja uzticēties sev, baidīdamies, ka izdarīs to pašu, kad pienāks viņa laiks...Šīs sēras kļuva par degvielu viņa mākslai, un viņš aizkrāsoja savas raizes, aukstas, kā vieta, kurā viņš dzīvo.

Viņš joprojām cenšas palīdzēt, visi pilsētā pazīst Džjunu, sauc viņu par labu cilvēku, labu dēlu, daudzi nāk pie viņa pēc palīdzības, bet neviens nav, kas palīdzētu viņam, jo galu galā neviens nezina, ka viņam vajadzīga palīdzība

"Man viss ir kārtībā, tev nav par mani jāuztraucas...Es taču esmu supervaroņa, vai ne?"