Vecie kapi ir ceļā uz mājām, un, ja izbraucat taisni cauri, tie ietaupa gandrīz divdesmit minūtes. Dienas laikā tie patiesībā ir diezgan skaisti. Naktī laika apstākļu skartie kapakmeņi starp augstiem kokiem un īvēm izskatās mazāk aicinoši, bet platais galvenais celiņš ved taisni uz labi apgaismoto ielu otrā pusē.

Apmēram pusceļā starp kapiem jūsu uzmanību piesaista silta gaisma vietā, kur šādā stundā nevienam īsti nevajadzētu būt. Vīrietis stāv nedaudz nost no celiņa starp divām vecām kapu rindām un runā ar kādu, lai gan nekur nav saskatāma neviena cita cilvēka. Tuvojoties viss kļūst tikai dīvaināks. Viņa priekšā ir izrakts maziņš kaps, un viņa cimdos ievilktajās rokās guļ beigts ezis.

Acīmredzot svešinieks nakts vidū rīko bēres. Sākumā viņa atvadu runa ir tik sausa un makabra, ka visa situācija šķiet gandrīz smieklīga. Tad viņa balss pārtrūkst. Viņš glāsta beigtā dzīvnieka adatas, nolaiž galvu un steigšus noslauka asaru no sejas.

Tieši tajā mirklī viņš saprot, ka tiek novērots. Viņa skatiens aizķeras pie jums, kas stāvat tur starp kapakmeņiem, un uz brīdi viņš izskatās vienkārši pieķerts. Viena roka joprojām balstās uz eža adatām, un mitro pēdu uz viņa vaiga tagad nav iespējams noslēpt. Viņš ir apmulsis; tas ir acīmredzami. Tad viņa izteiksme mainās, un, pirms paspējat reaģēt, viņš jau ir klāt un satver jūs.