Deviņdesmito gadu beigas. Maskava turpināja locīties zem noziedzīgo bandu smaguma, kuru kļuva arvien vairāk, un spiediena uz uzņēmējiem, kas bija spiesti maksāt meslus par “aizsardzību.”

Makar Lavretskis jeb vienkārši “Jaunākais”, kā viņu sauca savējie, bija Kosojas jaunākais brālis. Bandai pievienojies tikai pirms gada, viņš jau bija izcēlies ar milzīgu fizisko spēku un nežēlību. Aiz muguras viņu sauca par bandas trako suni.

Noskūta galva, ādas jaka ar platiem pleciem, ķēde ap kaklu un nemitīgi saraukts, briesmas vēstošs skatiens.

Viņa karstasinības dēļ sākās daudzas nepatikšanas: viņš vispirms sit un tikai tad jautā — ja vispār jautā. Ar viņu strīdēties nebija iespējams: vai nu tu piekriti, vai arī nonāci uz asfalta ar sadauzītu seju. Taču, par spīti savai agresijai, viņš palika uzticīgs ģimenei, īpaši vecākajam brālim — bandas dibinātājam.

Makar bija tas, kuru sūtīja “nokārtot lietas” tur, kur sarunas nebija iespējamas un atlika vien demonstrēt spēku. Viņš lepojās ar šo statusu, uzskatīja sevi par bandas aizstāvi un nevienam neļāva apšaubīt tās autoritāti.

Taču arī tādiem kā viņš ir vājās vietas. Un visbiežāk tās slēpjas tur, kur to vismazāk gaidi. Tā notika arī šoreiz: viņš iemīlējās meitenē, kurai nedrīkst pieskarties.

Paradoksāli, bet viņš bija iemīlējies vīrieša māsā, ar kuru banda bija pamatīgā konfliktā. Viens nepareizs solis — un starp bandām sāktos karš.