Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

6.31. līmenis – "Pārdurt priekškaru"

Tulkots no angļu valodas·

Level 6.31 - "Pierce the Veil"

2

2

by:@abbey

IZDZĪVOŠANAS GRŪTĪBAS: Klase: Apdzīvojama

♦ Droša ♦ Ilgtspējīgas kopienas ♦ Nav kaitīgu būtņu

Viena doma pārņēma manu prātu, kamēr klīdu pa bezdibeni: "Vai es esmu miris?" Biju staigājis pa šī līmeņa melnās tukšuma zālēm pietiekami ilgi — biju vienkārši pieņēmis faktu, ka atpakaļceļa nav un ka mans vienīgais liktenis būs padoties sabrukumam. Sienas pārstāja eksistēt, un, mēģinot atgriezties no kurienes nācu, nekas nebija atrodams. Vai tā tas ir — tikt norītam? Kļūt par neko? Nu, tas nevarēja būt; es joprojām jutu sevi, un es joprojām biju īsts, un kamēr biju īsts, varēju turpināt.

Pagāja neizmērojami daudz laika. Man bija tikai domas un es pats, jo pat grīda pēc laika šķita pārvēršamies par neko. Es gāju pa gaisu, cauri tam, kas bija nekas iemiesots. Mans ķermenis bija viss, ko vien varēju saskatīt šajā tumsā, un tas bija vienīgais veids, kā es varēju noteikt, ka joprojām esmu dzīvs. Dzirdēju asinis, kas sūknējas caur ausīm, manus orgānus, kas grozījās un čalstēja, un manas locītavas un muskuļus, kas čīkstēja un sažņaudzās katrā manā solī. Jutu mutes un deguna sausumu — spilgtu metālisku, rūsganu garšu, kas plūda pār sarukušām garšas kārpiņām, kad mana āda sāka lupt, un deguns sāka asiņot.

Pēc tam, kas, iespējams, bija dienas, varbūt nedēļas, ko pavadīju miegainā staigāšanā, mani izrāva no transa ūdens čalas un šļakstēšanās. Protams, es to neredzēju — tas būtu brīnums —, bet dzirdēju, ka tas ir ļoti tuvu. Es izmisīgi klupu uz skaņas avotu, manas kāju muskuļi bija stīvi un saspringti, cīpslas gatavas plīst, un locītavas noklikšķēja ar katru nelielu kustību. Spēru vēl vienu soli tuvāk, tad sajutu, kā sajūta uzskrien pa manu mugurkaulu un caur visu nervu sistēmu, pārpludinot mani ar šoku. Asaras vāji izplūda no manām izsīkušajām asaru dziedzerēm. Biju iekāpis aukstā, seklā peļķē, kas nosūtīja manas izolētās maņas panikā. Ātri atkāpos, mirkli sevi savācu un tad atkal spēru soli uz priekšu, vēl tuvāk avotam. Tas bija pakāpeniski pārvērties no slinka upes čalas par nežēlīgu ūdenskritumu, un jutu, ka ūdens kļūst dziļāks, šļakstoties uz mani, kad tuvojos. Ļāvu ūdenim pilnībā mani izmērcēt, notupoties un smeļot pa malkam ūdens tieši blakus avotam, kur tas bija svaigākais. Tam bija vāja mandeļu garša. Es baudīju sajūtu — kam rūp, ka tas bija šausmīgi auksts — un sapratu, ka gan kapuce, gan bikses, ko nebiju pamanījis, ka valkāju, bija pilnīgi izmirkušas.

Pēc kāda laika piecēlos, atguvis spēkus un nolēmis izspiesties cauri šai straumei. Tā bija vienīgā daudzsološā takas turpinājuma iespēja, un tāpēc izturēju ūdens nežēlīgos sitienus pret manu muguru dažas sekundes. Tieši tad pamanīju, ka šeit grīda ir sausa; tomēr grīda tur bija. Tā bija gluda un slidena manām mitrajām kājām, un man kļuva reibonis, un...

trending_down

Nokritu uz priekšu, bet mani nenoķēra zeme. Nokritu vismaz 30 pēdas pāri malai uz kaut kāda auduma, biezs un pietiekami izturīgs, lai noturētu manu svaru, lai gan ar diezgan lielu elastību. Audums šķita izliecas uz augšu, kas mani satrauca, jo nevarētu tajā uzkāpt ar tik gludu virsmu, tik dziļi, cik iegrimu tajā, neskatoties uz izsalkušo augumu, lai gan biju pilnīgi izmircis. Tāpēc es ķēros; ķēros un ķēros, sitot, spārdoties, lēkdams, kož — visu, ko vien varēju iedomāties, lai caurdurtu šo nesaprātīgi izturīgo audumu. Es elsu un pūtu, un, kad mirkli atpūtos, izdomāju ideju. Sāku ar zobiem atkost vienu no kājas pirkstu nagiem, cik asi vien varēju, un iedūru to audumā, it kā tas būtu varens zobens. Un tad parādījās gaisma. Pat ja tikai niecīgs stariņš, tā bija gaisma. Manas acis dzirkstīja, kad tās pielāgojās svešajai sajūtai, bet es neļāvu tām laiku. Izmisīgi grūdu atveri, iedūru pirkstu, tad vairākus, tad roku, tad visu ķermeni cauri, ārā gaismā.

white.jpg

1. līmenis 6.31 — "Pārdur plīvuru"

IZDZĪVOŠANAS GRŪTĪBAS:

6.31. līmenis ir plaša baltu, krāsotu koridoru sistēma, kas izgatavota no gludiem, cietiem kaļķakmens blokiem. Apakšsadaļas noturīgie resursi un īpašības padara to par vēlamu galamērķi cilvēkiem no visām dzīves jomām Aizmugurējās telpās.

Pati apakšsadaļa ir pilnībā noslēgta, lai gan jo tālāk kāds klejo, jo tā kļūst atvērtāka. Lielākā daļa apakšsadaļas iedzīvotāju dzīvo dažu kilometru attālumā no tās ieejas, paslēpjoties telpās, kad gaiteņi pārvēršas par istabām, kas pārvēršas par zāļu zālēm. Jo tālāk ceļo, jo biežāk sastopamas dīvainības apakšsadaļas citādi saprātīgajā arhitektūrā; nejauši kāpņu komplekti, kas neved nekur, pēkšņi strupceļi un citi pilnīgi neloģiski papildinājumi bieži atrodami aptuveni desmit kilometru attālumā, un tas ir tālākais attālums, ko kāds ir veicis, pirms atgriezies bāzē.

6.31. līmenis ir pilnīgi bez jebkāda mākslīga vai dabiska apgaismojuma, to apgaismo tikai vietējā viela, kas klāj katru stūri un plaisu, nosaukta par "vantabaltumu". Pretēji vantamelnumam vantabaltums izstaro savu smalku spīdumu, mazinot nepieciešamību pēc jebkāda cita gaismas avota. Vantabaltums kalpo arī citam mērķim, pretojoties sabrukumam, darbojoties kā pretspēks, kas neļauj tam izplatīties uz jebkuru virsmu, kas ir pārklāta ar to. Viela tiek izdalīta pakāpeniski no katras stacionārās apakšsadaļas virsmas, tostarp no ārpuses ienestajām, tai ir mitras krāsas tekstūra, bet tā žūst daudz ātrāk, tāpēc to ir diezgan grūti efektīvi ievākt lielos daudzumos. Vēl viena ievērojama vantabaltuma īpašība ir tā stingrā neitralitāte attiecībā uz jebko citu, izņemot sabrukumu, jo tai nav pamanāmas ietekmes uz kultūraugiem, ķīmiskām vielām vai priekšmetiem.

Bāzes un kopienas

6.31. līmenī mājo kopiena, kurā ir vairāk nekā trīs simti cilvēku, bāzes izvietotas trīs kilometru rādiusā ap ieejas punktu. Ierīces un gultas ir diezgan retas, ko var sagaidīt, ņemot vērā, cik grūti ir nokļūt apakšsadaļā. Siltumnīcas ir uzbūvētas no visiem pieejamajiem materiāliem, un tajās nevar iekļūt neuzticami cilvēki, jo tās ir ļoti svarīgas izdzīvošanai apakšsadaļā. Visa pārtikas apgāde atrodas to botāniķu rokās, kas pārvalda šīs siltumnīcas.

Pati kopiena ir diezgan viesmīlīga, pieņemot klejotājus no visām frakcijām sabrukuma bīstamās situācijas dēļ. Tomēr sastapšanās ar Sabrukuma dēliem ir atstājusi dažus piesardzīgus pret jaunajiem cilvēkiem, un tas ir saprotami.

Ieeja un izeja

Vienīgais veids, kā iekļūt 6.31. līmenī, ir pārāk tālu klīst vantamelnumā. Pēc kāda laika šķitīs, ka grīda ir pazudusi. Beigu beigās dzirdēsi čalojošu ūdeni, kas ir vienīgā ieejas norāde. Tas nāk no ūdenskrituma, cauri kuram jāiet. Aiz ūdenskrituma būs straujš kritiens uz biezu audumu. Lai iekļūtu apakšsadaļā, jāpārdur plīvurs. Nav ieteicams mēģināt iekļūt šajā apakšsadaļā nesagatavojoties, jo process var ilgt līdz pat nedēļām, kuras visas tiktu pavadītas gandrīz pilnīgā sensorās deprivācijā. Tas arī ir saistīts ar risku tikt apēstam sabrukumam, kas valda 6.3. līmenī.

Izeja no apakšsadaļas vēl nav mēģināta. Sabrukuma un attāluma radītie draudi atstāj pārāk daudz nenoteiktības.

Pamiedzu acu plakstiņus, par kuru esamību biju aizmirsis, un mani sagaidīja galvaskausu caururbjoša migrēna. Izlīdu no auduma un nedaudz nokāpu uz oslējoša, spīdoša balta grīdas, atvelkot aizkaru pār galvu un atmetot to aiz muguras. Paskatījos uz ceļu priekšā: baltu arku rindu. Lēnām pavirzījos uz priekšu, lēni atverot acis, dedzinājums kļuva panesamāks, jo laiks gāja. Manas kailās, mitrās kājas baudīja gludās grīdas tekstūru, kamēr klīdu apkārt. Klejoju dažas minūtes, pagriezos pa kreisi šeit, pa labi tur, pārāk aizrāvies ar redzes atgriešanos, lai izrādītu kādu piesardzību. Tālumā atbalsojās zābaku klikšķi pa gaiteņiem. Es apstājos kā ietrieptā vietā. Cilvēku mijiedarbība... Tā nebija tikai tukšumā, ka biju bez tās; biju pārgājis nedēļas, nekad neiztverot vārdu, jo sabrukums mani bija atdalījis no visiem cilvēkiem, kurus pazinu. Ievilku elpu un tad turpināju soļot virzienā uz klikšķiem.

"Ja- sveiki?" es teicu svārstīgi, tomēr pietiekami skaļi, lai frāze atbalsotos dziļi realitātes plaisās.

"Hei! Vai tu esi šeit jauns? Tava balss neizklausās pārāk pazīstama!" Vīrietis atbildēja vēl skaļāk nekā es, kas padarīja skaidru, kur viņš atrodas.

Biju diezgan pārliecināts, ka viņš ir cilvēks. Neviena būtne, kas tā atklātu savu atrašanās vietu, nespēj runāt plūdeni. Steidzīgi tuvojos vietai, no kurienes nāca balss, gandrīz aizmirstot atbildēt.

"Ak- jā, jā, esmu." teicu klusākā tonī.

Kad sasniedzu četru ceļu krustojumu, vīrietis pagriezās gaitenī tieši man priekšā, uzsmaidot pārliecinoši, kad sastapās ar manu skatienu. Viņš bija bārdains vīrietis, kurš sevi greznoja ar sarkanu un melnu pleds jaku un nodilušām zilām džinsa biksēm. Viņš atgādināja stereotipisku mežstrādnieku ar laipnu, saspringtu un grumbainu seju, nodzīvotu no pārāk daudz smaidīšanas.

"Sveiks! Ak, tu izskaties diezgan kalsns. Ceļš šeit noteikti bija diezgan grūts, vai ne?" vīrietis teica.

Uz mirkli apstājos, domājot, kā atbildēt. Viņš to izmantoja kā iespēju turpināt: "Mani sauc Tims. Priecājos iepazīties."

"Jā, arī priecājos iepazīties. Es esmu Ērls. Gandrīz neesmu ēdis pēdējās... nedēļas? Dienas? Atvainojiet, neesmu pilnīgi pārliecināts." teicu.

"Ak, neuztraucies par detaļām, draugs. Laiku tajā vietā ir neiespējami izsekot. Svarīgāk ir, lai tevi labi paēdina." Tims atbildēja.

Tims iebāza roku kabatā un izvilka spīdīgu zaļu ābolu, pasniedzot to man. Pieņēmu to ar pateicību, rijot ar vairāk sirds, nekā zināju, ka vispār kādreiz esmu. Tas bija skābs un sulīgs. Ja nebūtu tikko pārgājis dienas (?) bez ēdiena, pārliecinoši teiktu, ka tas bija labākais ābols, ko jebkad esmu garšojis. Tims turpināja, kamēr košļāju.

"Nu, tev ir diezgan paveicies, ka esi šeit nokļuvis neskarts. Cik mums zināms, šī vieta ir unikāla, runājot par aizsardzību pret sabrukumu. Grīdas krāsa ir noslēpums, redzi. Visu labu, šeit ir vēl daudz mūsu cilvēku, kas iekārtojušies lielākās telpās tālāk." Tims teica.

Pamāju, norīdams pēdējās ābola daļas, izņemot serdi.

"Ak, un es to paņemšu no tavām rokām. Šeit mēs esam pašpietiekami; negribētos izniekot tās sēklas, hehe!" Tims teica.

Pasniedzu to viņam, un viņš to iebāza atpakaļ kabatā, pagriežoties ar muguru pret mani un norādot man sekot viņam atpakaļ tajā virzienā, no kurienes viņš nāca.

Gājiens bija klusumā. Es noteikti nebiju sarunu cilvēks, kas varētu būt vienīgais iemesls, kāpēc tukšuma laikā biju saglabājis orientāciju, bet domāju, ka Tims vismaz kaut ko teiks. Neskatoties uz to, mēs turpinājām iet, līdz gaiteņi pārvērtās par istabām, katra atdalīta ar savām durvīm, kas saglabāja sākotnējo gaiteņu izmēru. Dzirdēju čalas apkārtējās istabās, un mēbeles rotāja telpas jo rūpīgāk, jo tuvāk nonācām balsīm.

"Labi, es aiziešu iestādīt šīs sēklas. Ja joprojām esi izsalcis, vari pajautāt apkārt, kur ir ēdamzāle. Veiksmi!" Tims teica.

"Paldies", teicu.

Viņš aizgāja citā istabā, un es izvēlējos sekot čalām. Dažas istabas tālāk varēju saskatīt dažas sievietes uz baltiem dīvāniem, smejoties un stumdamas viena otru. Pagriezos pa labi un ieraudzīju istabu, kur centrā stāvēja divi vīrieši. Šķita, ka vīrieši ir svarīgāki, tāpēc devos uz viņu pusi. Viņu saruna apstājās, kad pamanīja manu tuvošanos.

"Sveiks, vai varu jums palīdzēt?" teica vīrietis gludā pelēkā uzvalkā.

"Jā. Ja iespējams, vai varētu parādīt ceļu uz ēdamzāli? Esmu šeit jauns." atbildēju.

"Ā, tas ir saprotams. Protams, es lūgšu Klārku, lai parāda tev apkārtni — patiesībā, Klārk, vai tu lūdzu varētu iepazīstināt jaunekli ar savu uzdevumu? Es jau sen gribēju atrast kādu, kas varētu pievienoties, un šis puisis šķiet, ka tiks galā lieliski," vīrietis teica.

"Labi, nesaprotu, kāpēc ne." Klārks atbildēja, pārejot pāri durvīm pie manis.

Klārks valkāja nodriskātu melnu uzvalku, redzami nodilušu no dažādām ekspedīcijām. Balts kreklu apakšdaļa izlīda aiz viņa atloka, kopā ar spilgti sarkanu kaklasaiti. No viņa izskata bija pilnīgi skaidrs, ka viņš ir — vai vismaz bijis — B.N.T.G. darbinieks.

"Un tu esi?" Klārks jautāja, tagad vien dažus soļus attālumā.

"Ērls. Tagad, ko viņš teica par uzdevumu? Esmu vairāk nekā gatavs palīdzēt, ja vien tas piepildīs manu vēderu." teicu.

"Labi, Ērl, paēdīsim, pirms došu tev detaļas. Ēdamzāle ir tikai dažas istabas tālāk; nesaprotu, kāpēc Tims pats tev nevarēja tur parādīt." Klārks teica.

Viņš gāja garām man istabā, kur biju iepriekš, pagriežoties pa labi uz istabu ar sievietēm, tad pa kreisi uz lielāku istabu ar soliem visapkārt, pārsteidzoši aicinošā biezpiena aromāts plūda pār manu izsalkušo degunu, kad sekoju viņam aiz muguras. Istabas galā bija cilvēku galdu rinda ar lielām katlu. Gājām uz galdiem, kas bija aptuveni trīsdesmit soļu attālumā, un viņš gaidīja, kamēr ēdīšu. Katli lielākoties bija tukši, jo acīmredzot pusdienas bija pagājušas pirms stundām, bet ēdiens joprojām bija pietiekami silts. Atradu puspilnu katlu, izsmēlu zupu, līdz biju pieēdies (tas nebija pārāk ilgi, jo ēdu steidzīgi). Kad nolika karoti, Klārks uzreiz aizgāja garām galdiem pa citām durvīm. Es klupu viņam aiz muguras.

"Kur tagad dosimies?" jautāju.

"Nu, mēs dosimies uz apakšsadaļas nomalēm. Kā varbūt pamanīji, šeit istabas kļūst lielākas, jo tālāk ceļojam, tāpēc mūsu uzdevums ir noskaidrot, cik lielas tās var kļūt. Varbūt pamanīsi dīvainības šad tad, bet tās šķiet kļūstam par ikdienu, jo tālāk ceļo." Klārks atbildēja.

"Dīvainības? Piemēram?" teicu.

Klārks nopūtās. "Tu to atpazīsi, kad to redzēsi."

Manas kājas jau bija tik nejūtīgas no visa tā gājiena, ka vairs tās nejutu. Klārkam zem acīm bija maisiņi, viņa izteiksme nemainījās. "Vai tā viņi apmāca savus darbiniekus B.N.T.G.?" es domāju pats sev.

Pēc kilometriem ilga ceļojuma istabas bija milzīgas. Šajās istabās varētu mājot tūkstošiem cilvēku, katras durvis kļuva arvien tālāk viena no otras. Otrādi apgrieztas kāpņu telpas, kas neveda nekur, bija izkaisītas pa griestiem un sienām. Platformas, pīlāri un sienu segmenti šad tad izcēlās. "Tātad tas bija tas, ko viņš domāja," es domāju. Mēs turpinājām, Klārka solis nekad nemainījās un nepaātrinājās, tāpat kā viņa balss un uzvedība; viņa solis bija monotons. Istabas — nē, telpas — kļuva arvien plašākas, līdz bija grūti saskatīt sienas.

"Hm. Klārk, kurp mēs īsti dodamies? Vai mums šeit ir kaut kas jāmeklē, vai—"

"Nekas konkrēts, nē. Mūsu uzdevums ir noiet tik tālu, cik droši varam, un atgriezties ar visu, ko atradīsim." Klārks stingri teica, pagriezdamies atpakaļ pret mani.

Klārks pagriezās atpakaļ, lai paskatītos, kur iet, un šokā (es nebiju domājis, ka tas ir iespējams) paplašināja acis.

trip-balls.jpg

"Vai tas ir... normāli?" jautāju.

Viņš neatbildēja. Viņš pagriezās atpakaļ, bet durvju vairs nebija. Viņš neredzēja nedz sienas, nedz griestus, tikai struktūru, kas gulēja mums priekšā. Turpinājām iet.

Bija pagājušas tikai dažas stundas kopš iekļuvu apakšsadaļā, un šīs arhitektūras anomālijas bija visur. Šķita, ka bijām pārkāpuši robežu, pāri kurai nevajadzēja iet. Biezi miglas slāņi sakondensējās manā prātā, soļi kļuva nestabili, elpa vājāka. Plakstiņi trīcēja, redze mirgoja; kājas pēkšņi atteicās, un mana seja nosvira pret akmens grīdu.

Trūkst alternatīvā teksta.

Pēdējais kadrs, ko manas tīklenes man sniedza.

Viss izbalēja melnumā, kamēr asas, pulsējošas sāpes piepildīja manu vēderu. Kad plaušas sažņaudzās, elpošana kļuva par nožēlojamu cīņu. Izspļāvu asinis, kad Klārks mani pagrūda uz muguras. Lai gan nevarēju redzēt viņa izteiksmi, kaut kas man teica, ka viņš joprojām nēsā savu parasto tukšo skatienu. Mans smadzenes pulsēja un dzēla. Mana sirds sitās un ātri izplūda asinis no iekšējām brūcēm, pēc neilga laika pēkšņi apstājoties. Neskatoties uz zupu, ko biju aprijis iepriekš, mēles galā palika kartīgas mandeļu garšas, kā arī asiņu nianse.

Klārks piecēlās, kad bija pārliecinājies, ka esmu miris, un ieskatījās debesskrāpī viņa priekšā. Viņš nopūtās, tad atkal sāka savu gājienu, lai pabeigtu uzdevumu.

Esam saņēmuši nelabvēlīgas ziņas. Pirms nedēļas Klārks un jauns jaunietis vārdā Ērls tika ziņots kā pazuduši. Viņi tika uzdoti izpētīt apakšsadaļas nomales. Ņemot vērā viņu pazušanas raksturu, mēs esam nolēmuši izvairīties no apakšsadaļas dziļākajām bezdibenēm. Lūdzam neiet tālāk par mūsu izpostu sasniedzamību jūsu pašu drošībai. Nemēģiniet pārdurt nezināšanas plīvuru, ar kuru esam apveltīti; galu galā, nezināšana ir svētlaime. Paldies.

Izveidots 2025. g. 17. nov.

Atjaunināts 2025. g. 17. nov.

Publicēts 2025. g. 17. nov.

  • Bezgalīgi
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas