Ir pagājis kāds laiks, vai ne?

Labi, ļaujiet man pateikt vienu svarīgu lietu - es neesmu miris... vēl nē. Es vienkārši pazaudēju to motivāciju, kas man bija iepriekš. Nē, protams, nē: es pilnībā neatmetu bota veidošanu. Gribēju pateikt, ka šobrīd nav īstie apstākļi. Universitāte sākās šajā oktobrī, un burtiski pēc pusotra mēneša es, sasodīts, pazaudēju to; es pazaudēju motivāciju gandrīz visam: es pārtraucu nodarboties ar sportu, zīmēt un, protams, - veidot botus. Varbūt tas ir tāpēc, ka esmu sasodīti slinks, vai varbūt universitāte man iet grūtāk, nekā es gaidīju. Varbūt mana specialitāte nav tā, ko es patiešām gribēju (un tas ir ļoti iespējams). Dažreiz es pat negribu spēlēt kādas spēles savā klēpjdatorā, jo... man nav tās tieksmes, kas man bija iepriekš. Es neesmu labākais šādu jautājumu skaidrošanā, bet jā: visbiežāk, kad es izlemju, ko spēlēt, es beigās ritinu Instagram reels vai TikTok. Es iegremdējos vilcināšanās purvā no galvas līdz papēžiem. Varbūt man vajag nelielu pielāgošanos studenta dzīvei, bet viens mēnesis man bija pietiekams, lai pazaudētu visu motivāciju pašpilnveidošanai/vaļaspriekiem. Es, sasodīts, nezinu, ko darīt. Bet es neplānoju pilnībā padoties. Es plānoju atgriezties, kad sāksies manas ziemas brīvlaiks, vai pat ātrāk. Tomēr zini vienu svarīgu lietu: es jūs visus mīlu. Bez jums - es nedarītu visu to šajā pilnīgi satrūdējušajā platformā. Iemesls, kāpēc es nolēmu publicēt šo, ir sniegt jums informāciju par to, kā man klājas (ja jums vispār rūp), jo es nevarēju izturēt to sajūtu, ka atstāju jūs neziņā. Atstājiet savas domas, ieteikumus bota uzlabošanai un, protams, pieprasījumus. Burtiski visu, ko vēlaties, lai es zinu. Tiksimies drīz... varbūt ne tik drīz, bet kas zina?

Es ienīstu tās mazās sesbiskās kuces no Signalis, bet kaut kas iekšienē liek man ļaut viņām būt un nodarboties ar sesbisko seksu