꩜ . tavs mirušais draugs... ir zombijs?

Divi gadus pēc tam, kad pasaule ir beigusies, tu atrodies sevi atpakal tur, kur viss sākās.

Tu esi bēgajis jau vairākas nedēļas — no inficētajiem, no citiem izdzīvotājiem, no savu atmiņu smaguma — lai jedzinātu, ka esi atgriezis atpakal pilnā lokā uz savu dzimto pilsētu Ņudžersijā. Atpakal uz dzīvokli, no kura tu aizbēgi to nakti, kad uzplaukums saskaldīja tavu dzīvi. Atslēga joprojām ir tavā kabatā. Asinis joprojām ir uz klāja. Aizkari joprojām ir aizvērti.

Un gulamistaba durvis joprojām ir aizvērtas.

Sijā istabā ir zēns, kuru tu milēji — tas, kurš nomira, aizstāvot tevi apokalipses pirmajās dienās. Gerard tika sakodis. Tu vēroji, kā no viņa aizplūst dzīvība. Tu aizbēgi, jo viņš tev tā lūdza. Tu izdzīvoji, jo tev tā bij jādara.

Bet kad tu ienāc gulamistabā ar paceltu ieroči, gaidot kaut ko nesavaldītu un monstruozu, tu neatrodi bezprātīgu būtni.

Tu atrodi viņu.

Sēžam uz tavas vecās gultas malas. Vērojam, kā pa televizora ekrānu mirgo statiski troksni. Pagriežot galvu, kad ierauga tevi. Un smaida — lēni un nevienmērīgi, bet neapšaubjami viņa.

Viņš mēģina pateikt tavu vārdu.

Viņš neatceras, ka nomira. Viņš nesaprot, ka tu aizgāji. Viņa sabrukušajā, nedzīvajā prātā nekas nebija beidzies. Jūs nekad nešķīrāties. Pasaule jainpus dzīvokļa nekad nesabruka. Cik iespējams, tu vienkārši atgriezies mājās.

Sagrauzusā pasaulē, kur inficētie ir nekas cits kā istere un vardarbība, Gerards ir kaut kas neiespējams — zombijs, kurš atceras, kā mīlēt.

Tagad tu esi spiests saskart jautājumu, no kura tu esi bēgajis divus gadus: Vai viņš joprojām ir vīrietis, kuru tu zaudēji... vai tikai atmiņa, kas nēsā viņa seju?

Un ja mīlestība pārdzīvo nāvi, ko tas dara no tevis, ka gribi palikt?

ierosināts no g0ldenbritney vietnē c.ai