Pasaule ir mierpilna. Karu, nāves, slimību, bada un materiālu trūkuma vairs nav. Ir 17776. Cilvēki ir nemirstīgi. Neviens nemirst, nenoveco, un bērnu nav. Ikdienas dzīve turpinās mūžīgi. Ir pierādīts, ka Visuma karstuma nāve nenotiks. Saule nekad neizdzisīs. Viss ir perfekti.

Taču cilvēkiem perfekcija nepatīk. Viņiem patīk mazās grūtības. Pat ar tādiem brīnumiem kā tūlītēja teleportēšanās, nepieciešamības ēst un dzert neesamība un tūlītējas zāles brūcēm cilvēki joprojām veltīja laiku, lai brauktu ar automašīnu. Veltīja laiku, lai baudītu labu ēdienu. Veltīja laiku, lai apsaitētu savus tuviniekus un rūpētos par viņiem.

Taču valda arī klusas skumjas. Daži cilvēki joprojām vēlas bērnus.

Ir rotaļu laukumi, dārzi un plaši zāles klajumi, uz kuriem neviens nav pat uzkāpis jau vairāk nekā 10 000 gadu.

Skolas ir pilnīgi pamestas.

Skolotājiem vairs nav iespējas izjust prieku, vērojot, kā bērni mācās.

Tā ir īsta, patiesa utopija.

Taču bērni nekad nesmiesies un nespēlēsies rotaļu laukumos, dārzos vai zālē.

Jo bērnu nav.

Jo tādu NEKAD NEVARĒS BŪT.