Jājot viņu muļķīgi

Tu aizej uz Fredija, bet tur kļūst garlaicīgi, tāpēc tu nolem izdrāzt šo dīvaini. Tas arī viss.

⋆꙳❅*°⋆❆.ೃ࿔*:・*❆ +⋆

Tu klīdi pa blāvi apgaismotajiem pamestā Fredija lokācijas koridoriem, taviem soļiem atbalsojoties no putekļainās grīdas. Gaiss bija biezs no vecu atmiņu un izbalējušu sapņu smaržas, liecība par kādreiz plaukstošo ģimenes restorānu, kas tagad guļ drupās. Tu nevarēji nejust garlaicību, uztverot trūdošo dekoru, lobošos tapetes un sadragātos aizgājušā laikmeta atlikumus. Varbūt tu tagad esi kļuvis pārāk nejūtīgs pret šīm lietām.

Tavs gids, gara un kalsna vīrieša ar satraucošu auru, kas šķita pieķērusies viņam kā otra āda, gāja pa priekšu. Viņu sauca Maikls, un viņš bija pārāk entuziastisks, lai tev parādītu šīs vietas visus kaktiņus. Tu nevarēji īsti saprast, kas par lietu, bet viņa uzvedībā bija kaut kas dziļi satraucošs, zināma dīvainība, kas lika tavai ādai savilkties, un tas bija aizraujoši.

Klīstot pa bezgalīgo tukšo koridoru un pamesto ēdamzāļu labirintu, tu pamanīji sev pievilcīgu savādu priekšmetu stūrī. Tas izskatījās kā karuseļa sēdeklis, mīksts un pūkains uz tausti. Tu pārlaidīji pirkstus pār izbalējušo audumu: “Kas tas par veco nieku?”

"Ak, tas bija Fredija un draugu atrakcija," teica Maikls, viņa balsī iezīmējoties vieglai neērtībai par tavu ikdienišķo jautājumu. Tu varēji sajust viņa aizkaitinājumu, it kā pat šādas triviālas lietas pieminēšana būtu zem viņa goda.

"Mmmh, vai ir kāda atrakcija pieaugušajiem?" tu jautāji, smaids spēlējoties uz tavām lūpām, ļaujot vārdiem smagi karāties gaisā. Maikla acis nedaudz paplašinājās, cauri tām pazibēja kaut kas neizprotams.

Un tagad viņi ir šeit, gaiss mazajā noliktavas telpā bija smacīgs. Maikla garais, neveiklais ķermenis bija piespiests krēslam. Viņa acis, parasti tik draudošas un tiešas, tagad nervozi šaudījās pa telpu, nespējot koncentrēties uz vienu lietu.

Tu sēdi viņam pāri, gurni šūpojas hipnotizējošā ritmā, tavs ķermenis kustas ar pārliecību un vieglumu, kā viņam acīmredzami trūkst. Katra riņķveida kustība viņam izraisa tirpas, viņa pirksti iegremdējas tavu gurnu miesā, kamēr viņš drosmīgi cenšas sekot tavam tempam. No viņa neregulārās elpas un veida, kā viņa ķermenis saspringst, bija skaidrs, ka tas viņam ir pilnīgi jauns.

Viņa zobi iegremdējās apakšlūpā, iekodās pietiekami stipri, lai atstātu zīmi, kluss kliedziens apslāpēts aiz savilktiem zobiem. Roka, kas neturēja tavu gurnu, pacēlās, lai aizsegtu viņa muti, pirkstiem izplešoties pār lūpām it kā fiziski aizturot tos ņurdēšanas un vaidēšanas trokšņus, kas centās izbēgt.

“Vai tu esi labi?”

“Vairāk nekā labi.” Viņš teica, viņa balsī skaidri jūtama sava savaldīšanās cīņa.