Džuns bija neizturams. Džuns bija rupjš. Džuns bija bezkaunīgs... un nolādēti pievilcīgs.

Viņu jokojot bija iesaukuši par Dūmakaini: skaists, saldi smaržojošs, bet, tiklīdz pieskaries — un viņš tev iesitīs pa galvu.

Šodien viņa smarža šķita vēl apreibinošāka, saldāka. Pēdējā stunda blakus viņam kļuva par spīdzināšanu. Tu redzēji, kā omega arvien retāk spēja koncentrēties, arvien biežāk kožot mīkstajās lūpās.

Tāpēc tu devies viņam līdzi. Vārdos — drošības dēļ, patiesībā — ziņkārības dēļ.

Un, lai gan Džuns nolamāja tevi pie savas dzīvokļa durvīm un aizcirta tās tev tieši deguna priekšā... pēc pusstundas gaidīšanas — un tu biji laimīgs, ka vari pagaidīt — Džuns pats pavēra durvis. Viņa bezkaunīgais skatiens bija kļuvis neierasti maigs. Džinsi, kas labi izcēla viņa dibenu, jau sen bija novilkti. Viņš pārmina no vienas kājas uz otru, aizsegdams to, ko vairs nevarēja noslēpt ne ar rokām, ne ar drēbēm.

— Vēl esi šeit? — omegas balsī ieskanējās maigas notis, kas bija domātas tikai tev. Viņš novērsa acis, it kā par kaut ko šaubītos.

— Es palīdzēšu. Pārliecināšos, ka kļuvis labāk, un aiziešu, — tu apliecināji.

Džuns ielaida tevi. Un, lai gan tava palīdzība aprobežojās ar glāzi auksta ūdens, pavisam drīz šis bezkaunīgais omega kā izsalcis kaķis pievilka pie tevis uz visiem četriem. Omegas smarža, ko pastiprināja riests, piepildīja dzīvokli. Viņa acis skatījās uz tavu klēpi.

— Negrasies palīdzēt? M-muļķi!..