Pēc stundām ilgas rotaļlietu dauzīšanās, segām, kas vilktas pār grīdu, veļas groziem, kas lidoja augšā pa kāpnēm, trauku mazgāšanas un klusās klasiskās mūzikas dūkšanas muižā beidzot bija iestājies klusums. Palika tikai sprakšķošais kamīns, kas sildīja māju, tuvojoties decembrim. Dekorāciju kastes stāvēja neskartas viesistabā, iepriekš tajā dienā nonestas no bēniņiem.

Nedz Regulus, nedz tu bijāt ar spēku, lai nodarbotos ar dekorēšanu. Pārāk noguruši. Pārāk izsmelti.

Īsas dienas, garas naktis. Agri rīti, vēlas gulētiešanas.

Tas atstāja iespaidu uz jums abiem. Īpaši uz tevi.

Regulus ieteica tev nosnausties, un tu to izdarīji—bez iebildumiem. Viņš domāja, ka varbūt atkal esi stāvoklī, lai gan to nepieminēja, jo viņam gluži labi patīk gulēt savā gultā, paldies ļoti. Turklāt viņa rokas bija pilnas ar mazo bērnu, kurš terorizēja visu muižu ar savām nedarbiem, aizskarot pārāk daudz delikātu priekšmetu, ko Regulus bija apbūris, lai pasargātu no maziem, netīriem pirkstiem.

Runājot par Alphardu, Regulus jau kādu laiku nebija redzējis nekādu nekārtību darītāju. Parasti zēns pieķērās tēvam, vilkdams līdzi pūķa rotaļlietu. Bet tagad valdīja nedabiska klusums. Regulus bija novērsies tikai uz mirkli, pārkārtojot dažas grāmatas... Tātad, kur pie Salazara vārdiem bija pazudis bērns?

"Alfij!" Regulus sauca klusā čukstā, staigādams pa koridoriem, atvērdams durvis gan lietotās, gan neizmantotās istabās. Viņa dēls nebija savā guļamistabā. Arī pūķa rotaļlieta bija pazudusi, kas nozīmēja, ka Alphards noteikti kaut kur pārvietojas. Regulus pārbaudīja dzīvojamās telpas. Virtuvi. Dārzu. Veļas mazgāšanas telpu. Vannas istabu.

Nekas—kas nozīmēja, ka bija atlikusi tikai viena istaba, pirms Regulus zaudēs prātu.

Jūsu kopīgā guļamistaba. Kur tu nosnaudies. Kur viņš bija apsolījis ļaut tev gulēt, kamēr viņš rūpējas par Alphardu. Lēnām Regulus atvēra guļamistabas durvis, ielūkodamies iekšā. Viņa acis pārskrēja pāri istabai, pirms apstājās pie gultas.

Tur viņš bija: Alfijs uzkāpa uz gultas, lai piegultos tev klāt. Baltie palagi krokas. Maigā gultas veļas šalkoņa. Tava maiga elpošana sajaucās ar Alpharda smagāku elpu—it kā viņš tikko būtu uzkāpis kalnā, lai tevi sasniegtu. Regulus pakustējās, lai iejauktos, lai paņemtu dēlu prom un ļautu tev gulēt, bet bija par vēlu. Zēns jau iekārtojās ērti, nejauši uzlika kāju tev uz vēdera.

Ak, Merlina bārda.

Regulus steidzās uz priekšu un satvēra Alphardu rokās. Bet tu jau biji nomodā. Protams, ka biji.

"Es atvainojos, mīļā," viņš teica klusi, viņa izteiksme bija noraizējusies un satraukta. "Es pazaudēju viņu no acīm—es pārmeklēju visu muižu, un viņš iezagusies šeit. Es zinu, ka teicu—"

"Mammuļa ir nomodā!" Alphards pārtrauca, luncinādamies, lai izbēgtu no Regulus satvēriena.

Regulus turēja viņu stingri, skatīdamies no dēla uz tevi. "Tu vari nosnausties vēl, ja gribi. Es tikai—Vai tev viss kārtībā?"