🌅⊹+ ̊‧(‿+୨🐎୧+‿(‧ ̊+⊹🌅

🐎 Golden Range, kur skrien laiski sirdi — Pov: Zirgs

🌅⊹+ ̊‧(‿+୨🐎୧+‿(‧ ̊+⊹🌅

Vēlas pēcpusdienas saule plūda pāri plašajām Teksasas ganībām, apmirdzot nebeidzamos zālājus siltos dzintara un zelta toņos, kamēr zirgu bars dārdēja pāri atklātajai pļavai. Lāsumainie, rudi, melni un raibi zirgi pārvietojās kopā kā nemierīga plūstošu krēpju un dimdošu nagu jūra; viņu kustībās virmoja savvaļas spēks, kas piemīt dzīvniekiem, kuri kopš vardarbīgas vētras pirms divām dienām sabojāja tālu esošu žoga posmu, brīvi klejojuši. Barā no visām pārējām radībām izcēlās viens zirgs — elpu aizraujošs, tīri balts smagais zirgs, kura spēcīgais augums un neparasti garais, plūstošais apmatojums neļāva to nepamanīt. Šī Šīras šķirnes zirga ķermenis bija kompakts un muskuļots, ar platām krūtīm, dziļu krūškurvi un spēcīgu, masīvu skeletu, ko balstīja salīdzinoši īsas, izturīgas kājas. Biezs, skaisti izliekts kakls saplūda ar spēcīgu, slīpu plecu, bet īsā mugura un noapaļotā pakaļdaļa piešķīra zirgam iespaidīgu, spēkam un izturībai veidotu siluetu. No ceļgaliem un lecamajām locītavām uz leju apakšstilbus apņēma blīvs, zīdains, balts spalvojums, kas biezās, mākoņiem līdzīgās masās gandrīz pilnībā slēpa nagus. Īpaši garas un smagas krēpes plūda pāri pleciem viegli viļņainā, spoži baltu matu kaskādē, bet milzīga priekškrēpe krita pāri smalkajai sejai, daļēji aizsedzot pieri un vienu galvas pusi, zirgam skrienot. Garie sejas mati ierāmēja vaigus un žokli, piešķirot tam raksturīgu, gandrīz ēterisku izskatu, bet bieza, viļņaina aste plīvoja aiz spēcīgās pakaļdaļas, sniedzoties krietni zem lecamajām locītavām. Saules gaismā viss apmatojums izskatījās spoži balts, kontrastējot ar maigi sārtaino ādu ap purnu un dzidri zilajām acīm zem biezās priekškrēpes. Šīs zilās acis bija modras un vērīgas, vērojot apkārtējos jātniekus ar maigu, bet nepārprotami inteliģentu skatienu. Neraugoties uz zirga masīvo augumu un bagātīgo spalvojumu, katrs solis bija pārsteidzoši viegls, un Šīras zirgs kustējās plūstošā, plašā gaitā, kas ļāva tam turēt līdzi ātrākajiem bara zirgiem.

Gar labo flangu jāja Silass Grejs, pieredzējis kovbojs uz uzticama lāsumaina kastrāta; viņa poza bija atbrīvota, tomēr uzmanīga, apsekojot izklīdušo baru. Silass bija gaišādains vīrietis, vecumā no divdesmit gadu beigām līdz trīsdesmit gadu vidum, ar stingru, atlētisku augumu, ko bija veidojuši gadi smaga darba rančo, jāšanas un fiziskās disciplīnas, kas nepieciešama, lai savaldītu spēcīgus mājlopus. Īsi, tumši, cirtaini līdz viļņaini mati slēpās zem laika zoba skartas kovboja cepures; virspusē tie bija kuplāki un teksturēti, bet sānos un pakausī — īsāki. Viņa kvadrātveida žoklis bija gludi skūts vai viegli noēnots ar rugājiem, bet platie pleci, spēcīgās rokas un druknais augums lika viņam izskatīties pēc cilvēka, kurš pieradis pie smaga darba, nevis rūpēm par ārieni. Darba krekla piedurknes bija uzrotītas, atsedzot muskuļotus apakšdelmus un raksturīgu melnu cilšu stila tetovējumu, kas klāja daļu kreisā augšdelma un pleca. Tetovējumu veidoja plūstošas, abstraktas līknes, kas kustējās līdz ar viņa roku, kad viņš vadīja grožus vai sniedzās pēc virves, kas bija satīta pie seglu priekšējā loka. Silass izturējās ar klusu pārliecību, nekad netērējot liekas kustības un nepaceļot balsi bez vajadzības. Viņam blakus un aiz muguras jāja apgabala šerifa vietnieki un kaimiņu rančo strādnieki, kas bija pievienojušies saskaņotajai izbēgušo lopu savākšanas akcijai. Reizēm iečerkstējās rācijas, pie tālā žoga gaidīja pārvietojamie lopu paneļi, un pieredzējušie jātnieki izvietojās pa pļavu, izveidojot plašu, kontrolētu robežu. Tradicionālā, vaquero jāšanas tradīciju ietekmētā prasme darbojās līdzās mūsdienīgai saziņai, un ikviens jātnieks saprata, ka mērķis ir droši nogādāt dzīvniekus mājās, neizraisot lieku paniku.

Austrumu flangā Lūsija Greja jāja uz žiglās, mazās rudās ķēves, uzmanīgi turoties nostāk no galvenās grupas un vērojot baltā smagā zirga kustības. Astoņpadsmit gadu vecumā Lūsija jau bija prasmīga jātniece, droši sēdēja seglos un zināja, cik pacietīgi jāstrādā ar neprognozējamiem mājlopiem. Viņas atturīgā koncentrēšanās līdzinājās tēva raksturam; viņa viegli turēja grožus un visu uzmanību veltīja mainīgajam baram. Silasa balss skanēja pāri zālei, kad viņš lika viņai nepazaudēt no acīm balto zirgu, brīdinot, lai viņa pārāk agri netuvojas bara aizmugurei. Šīras zirgs gandrīz tūlīt pamanīja nelielās pārmaiņas. Jātnieki vairs nebija tikai izkliedētas figūras pie apvāršņa; viņi mainīja savas pozīcijas, aizvēra spraugas un ar mērenu spiedienu novirzīja baru uz pagaidu aplokiem. Baltā zirga zilās acis pavērās pret tuvojošos jātnieku rindu, tad pievērsās atklātam zemes gabalam, kur pļava nolaidās seklā ieplakā, kuras malās auga meskīti. Baram traucoties uz priekšu, mazākie un vieglākie zirgi, jātnieku uzmanīgi vadīti, sāka mainīt virzienu, bet Šīras zirgs palika priekšgalā, tā spēcīgajiem pleciem ritot zem nevainojami baltā apmatojuma, kamēr biezās krēpes cēlās un krita līdz ar katru soli. Zirga kompaktais ķermenis bez piepūles uzņēma spēku, īsās, izturīgās kājas ar pārsteidzošu ātrumu un ritmiskumu atsperoties pret zemi. Baltajā smagajā zirgā bija kaut kas neparasti apņēmīgs — tā modrība liecināja par lielāku pieredzi, nekā jātnieki varētu sagaidīt no tik neparasta izskata dzīvnieka.

Silass pagrieza savu lāsumaino kastrātu pāri bara kustības priekšpusei, mēģinot novirzīt vadošos zirgus prom no seklās ieplakas, nepiespiežot tos strauji pagriezties. Tuvumā viens no šerifa vietniekiem prasmīgā cilpā iegrieza virvi un noķēra slaidu, raibu zirgu, kas bija pārāk tālu atdalījies no pārējiem. Raibais zirgs tika novirzīts uz gaidošajiem paneļiem, bet cits rančo strādnieks aizvadīja vairākus zirgus prom no bojātā žoga posma. Uz mirkli šķita, ka viss norit tieši pēc plāna: jātnieki pakāpeniski samazināja pieejamo telpu un mudināja izbēgušos lopus turēties kopā. Tad Šīras zirgs metās auļos. Baltais smagais zirgs izrāvās pa platāku spraugu starp diviem zirgiem, aiz sevis atstājot izbradātu zāli un gaišu putekļu mākoni. Krēpes spožos viļņos plīvoja pār kaklu, milzīgajai priekškrēpei plandot pāri sejai, bet spalvojums ap apakšstilbiem izpletās ar katru spēcīgo soli. Zirga ātrums bija pārsteidzošs, jo īpaši tik masīvam dzīvniekam ar tik biezi apaugušām kājām. Tuvākajiem jātniekiem nācās mainīt savu izvietojumu, baltajam zirgam traucoties uz šauru spraugu starp diviem jātniekiem. Lūsija uzreiz atpazina virziena maiņu un sauca pāri pļavai, brīdinot tēvu, ka zirgs virzās uz ieplaku. Silass nekavējoties reaģēja, pagriežot savu lāsumaino zirgu pāri paredzamajam ceļam, taču atstājot pietiekami daudz vietas, lai dzīvnieku nesabiedētu un nepiespiestu to izdarīt pārgalvīgu manevru. Viņa kreisā roka veikli kustējās, sagatavojot virvi; zem uzrotītās piedurknes bija redzams tumšais cilšu stila tetovējums. Cilpa izgriezās gaisā, taču baltais zirgs pēdējā brīdī pagriezās; tā spēcīgie pleci strauji mainīja virzienu, pakaļdaļai dzenot ķermeni uz atvērto pusi. Virve nekaitīgi aizlidoja gar kaklu un nesasniedza zirgu. Silass bez aizkaitinājuma savāca virvi, turēdams lāsumaino zirgu pie vadības, kamēr pārējie jātnieki paplašināja savu izvietojumu.

Neveiksmīgais mēģinājums maz mazināja baltā zirga apņēmību. Šīras zirgs turpināja kustēties plašā lokā, vērodams ikvienu jātnieku un novērtēdams atlikušās spraugas pļavā. Putekļi pacēlās zem nagiem, pieķeroties zīdainā spalvojuma apakšmalai, bet rietoša saule apgaismoja spožo apmatojumu un piešķīra plūstošajiem matiem gandrīz sudrabaini zeltainu mirdzumu. Zirga spēcīgās krūtis cēlās un krita arvien dziļākās elpās, tomēr temps palika pārsteidzoši vienmērīgs. Ap balto smago zirgu pārējais bars sāka sadalīties mazākās grupās. Divi rančo strādnieki aizvadīja vairākus viengadniekus uz pagaidu paneļiem, bet platu lāsumainu ķēvi izdevās pietiekami palēnināt, lai ar rūpīgi novietotu virvi un mierīgām balsīm ievestu aplokā. Melns kastrāts mēģināja aizgriezties no grupas, taču cits šerifa vietnieks to noķēra un novirzīja, neizbiedējot apkārtējos zirgus. Operācija balstījās uz sadarbību, nevis spēku. Kovboji vēroja bara kustības, šerifa vietnieki sazinājās pa rācijām, bet rančo strādnieki pielāgoja pārvietojamo nožogojumu, lai aizvērtu drošākos ceļus. Visu šo laiku baltais smagais zirgs palika ārpus aploka, kustēdamies ar tāda dzīvnieka pārliecību, kurš pazīst atklāto apvidu un negrib uzreiz atteikties no brīvības. Silass uzmanīgi vēroja zirgu, ievērojot tā līdzsvarotos pagriezienus, kontrolētās kāju kustības un to, kā dzīvnieks, sastopoties ar spiedienu, nezaudēja savaldību. Viņš klusi piezīmēja blakus esošajam šerifa vietniekam, ka baltais zirgs nebūt nav nepieredzējis bēglis. Tā kustības liecināja, ka dzīvnieks jau sen pirms jātnieku ierašanās bija iemācījies šķērsot grūti izbraucamu apvidu un pamanīt iespējas.

Lūsija palika austrumu pusē, vadot savu ruduli pa plašu loku, kas neļāva Šīras zirgam aizslīdēt uz tālo robežu. Tēvs atgādināja viņai, lai sprauga paliek aizvērta, bet viņa netuvojas pārāk cieši; Lūsija uzreiz pielāgojās, atstājot baltajam smagajam zirgam vietu kustībai un vienlaikus mierīgi atturot to no tiešas bēgšanas. Zirga uzmanība pārmaiņus pievērsās Lūsijai, Silasam un pārējiem jātniekiem. Zem priekškrēpes aizkara tā zilās acis palika spožas un vērīgas, bet ausis grozījās ikvienas jaunas skaņas virzienā. Vietās, kur biezos matus samitrināja sviedri, krēpes sāka piekļauties kaklam, veidojot tumšākas svītras citādi spožajā baltajā apmatojumā. Smagais spalvojums kustējās līdzi kājām, zirgam šķērsojot mīkstākas augsnes laukumu, bet platais krusts sniedza spēku vēl vienai plūstošai virziena maiņai. Šerifa vietnieka virve nosēdās ap melna kastrāta kaklu, kad tas mēģināja izlauzties pa pretējo pusi, un dzīvnieku mierīgi aizveda uz aploku. Zirgs pēc zirga pazuda aiz pagaidu paneļiem, atstājot mazāku jātnieku grupu pievērsties atlikušajam baltajam smagajam zirgam. Pēcpusdiena pamazām pārtapa vakarā, zelta gaismai kļūstot maigākai un garām ēnām izstiepjoties pāri pļavai. Temperatūra kritās, taču gaisā joprojām bija jūtama siltu zirgu, sausas zāles, izcilātas zemes un meskītu smarža. Šīras zirgs krēslā kustējās kā spoža balta svītra, tam neparasti garajai astei plūstot aiz muguras, bet krēpēm un priekškrēpei ceļoties vējā. Pat jātnieku, rāciju un tālumā sapulcētā bara skaņu ielenkumā dzīvnieks saglabāja nepārprotamu mežonīgumu, kas operācijas noslēdzošo posmu padarīja īpaši sarežģītu.

Beidzot Šīras zirgs vēlreiz apņēmīgi mēģināja sasniegt atklāto apvidu. Kustība sākās ar tikko manāmu svara pārbīdi, kam sekoja spēcīgs paātrinājums, baltajam smagajam zirgam traucoties uz spraugu, kas vēl mirkli iepriekš bija šķitusi aizvērta. Muskuļi savilkās zem kompaktā auguma un atbrīvojās garu, spēcīgu soļu virknē. Milzīgās krēpes plīvoja atpakaļ, aste pacēlās aiz noapaļotās pakaļdaļas, bet spalvojums ap apakšstilbiem izpletās zirgam šķērsojot zāli. Aiz pļavas tālu esoša papeļu rinda iezīmēja nākamā lauka robežu, solot vēl plašāku brīvību. Vairākus soļus šķita, ka baltais zirgs tūlīt pilnībā izslīdēs ārpus jātnieku veidotā loka. Silass paredzēja virzienu un ar savu kastrātu aizšķērsoja spraugu, paļaujoties uz tā pieredzi un drošo kāju tvērienu, nevis mēģinot skriet tieši pakaļ smagajam zirgam. Seglos viņš turēja plecus līdzsvarā, paceldams virvi raitā, prasmīgā vēzienā. Cilpa kontrolētā lokā aizlidoja uz priekšu un apvijās ap biezo, balto kaklu tieši brīdī, kad zirgs gatavojās atkal mainīt virzienu. Šoreiz virve noturējās. Silass ļāva savam kastrātam pamazām nostāties pret vilkmi, izvairoties no straujas apstādināšanas, kas varētu izbiedēt vai savainot spēcīgo dzīvnieku. Šīras zirgs vēl nedaudz turpināja skriet uz priekšu, pirms maigi iestieptās virves pretestībā pagriezās lokā; tā zilās acis zem plūstošās priekškrēpes bija plaši ieplestas un modras. Zirgs izmēģināja jauno spiedienu, pārvietoja svaru un meklēja pazīstamo brīvību netraucētā ceļā, kamēr Silass saglabāja stabilu pozīciju un deva dzīvniekam laiku saprast savaldīšanu. Kastrāts zem viņa stāvēja stingri un reaģēja uz smalkām grožu kustībām, kamēr kovbojs gādāja, lai virve nevajadzīgi nesasprindzinātos.

Lūsija tuvojās no tālās puses, ar savu ruduli pievirzoties tuvāk, bet neaizšķērsojot baltajam zirgam skatu. Viņas balss palika klusa un vienmērīga, saplūstot ar klusajām pļavas skaņām, nevis cenšoties tās pārspēt. Šerifa vietnieki saglabāja savas pozīcijas, atstājot pietiekami daudz vietas zirgam kustēties un neizraisot jaunu pēkšņu traukšanos. Līdz tam gandrīz visi pārējie izbēgušie zirgi jau bija ievesti pagaidu aplokos, kur rančo strādnieki turpināja dzīvnieku pārbaudi un nostiprināja paneļus. Šīras zirgs stāvēja atstatus no pārējiem, tā spēcīgajām krūtīm dziļi elpojot, bet garajiem baltajiem matiem kustoties gar kaklu. Silass turēja virvi droši, bet maigi, ļaujot spriegojumam mazināties ikreiz, kad zirgs pārstāja pret to cīnīties. Lāsumainais kastrāts palika mierīgs, pagriežot ausis pret balto smago zirgu, kamēr tas pārkārtoja kājas zālē. Pamazām Šīras zirgs sāka nolaist izliekto kaklu. Muskuļi gar pleciem nedaudz atslāba, un nemierīgās galvas kustības mazinājās. Smagās krēpes nosēdās uz mitrā apmatojuma, atsevišķiem matiem uztverot pēdējos saules starus. Tā zilās acis turpināja sekot jātniekiem, pievēršot uzmanību ikvienai kustībai, bet ausis saslējās pret Lūsijas mierīgo balsi un pazīstamajām zirgu skaņām, kas nāca no aploka. Zirgs nebija pēkšņi zaudējis savu garu, un atklātais apvidus nebija kļuvis mazāk vilinošs. Drīzāk izskatījās, ka dzīvnieks no jauna izvērtē situāciju, saprotot, ka jātnieki vairs netuvojas un virve vairs neprasa cīņu. Silass saglabāja klusu stāju, ļaujot pacietībai un sava kastrāta pieredzei paveikt to, ko spēks nespētu.

Viens no šerifa vietniekiem klusi izteica apbrīnu par baltā smagā zirga neparasto izskatu, īpaši biezo spalvojumu un pārsteidzoši garajām krēpēm un asti. Silass ar nelielu galvas mājienu atzina viņa piezīmi, taču turpināja vērot zirgu. Tā skaistums bija nepārprotams, tomēr kovboju tikpat lielā mērā iespaidoja tā izturība, inteliģence un ātrums. Viņš lika tuvumā esošajiem jātniekiem pabeigt atlikušo lopu savākšanu, pirms rūpīgi sagatavot baltā zirga transportēšanu piekabē. Lūsija palika turpat, turpinādama klusi runāt, vienlaikus atstājot dzīvniekam pietiekami daudz vietas, lai tas varētu ērti stāvēt. Rančo strādnieki pabeidza pēdējās pagaidu paneļu pārbaudes, bet šerifa vietnieki pa rācijām saskaņoja pārējos uzdevumus. Bojātais žogs bija jālabo, savāktie zirgi jāpārbauda, un pirms tumsas iestāšanās bija jāplāno nākamais operācijas posms. Darbā nebija vajadzīga lieka steiga. Savākšana bija izdevusies, jo jātnieki bija sapratuši pacietības, pozicionēšanās un sadarbības nozīmi, un šie paši principi vadīs arī rūpīgo darbu ar ievērojamo smago zirgu. Saulei slīdot arvien zemāk, Šīras zirgs stāvēja atklātajā zālē, virvei viegli pieguļot tā biezajam kaklam. Tīri baltais apmatojums iemirdzējās pēdējos dzintara staros, bet blīvais spalvojums ap kājām tumstošajā pļavā veidoja maigas, gaišas masas. Neparasti garās krēpes klājās pār pleciem, bet aizkaram līdzīgā priekškrēpe ierāmēja smalko seju, daļēji aizsedzot vienu dzidro zilo aci. Aste kustējās dzesējošajā vējā, tās biezie matu viļņi uztverot pēdējās zelta gaismas paliekas. Silass palika seglos uz mierīgā kastrāta, Lūsija saglabāja savu pozīciju uz rudās ķēves, bet šerifa vietnieki gaidīja, līdz zirgs šķitīs pietiekami mierīgs nākamajam piesardzīgajam solim. Aiz viņiem savāktais bars klusi kustējās pagaidu aplokā, tuvinot garās pēcpusdienas darba noslēgumu. Šīras zirgs palika spēcīgs, modrs un nepārprotami skaists — majestātisks, balts tēls, kura ātrums bija izaicinājis ikvienu jātnieku Teksasas pļavā. Tomēr zem neparastajām krēpēm, plūstošās astes un mākoņiem līdzīgā spalvojuma mita inteliģents dzīvnieks, kas beidzot bija apstājies pietiekami ilgi, lai apkārtējais miers to sasniegtu. Zeltainajām ganībām izdziestot vakara krēslā un pēdējiem izbēgušajiem lopiem esot droši savāktiem, kovboji un vietējās varas iestādes gatavojās nogādāt ievērojamo zirgu mājās, nesteidzinot tā uzticēšanos un atstājot plašo pļavu klusu zem arvien tumšākajām Teksasas debesīm. 🐎🌾