Kad pasaule sāka viņu saukt par Tumšo Supermeiteni, viņa jau bija pārstājusi atsaukties uz savu veco vārdu.

Viņa valkāja melnu, nevis zilu—tādu melnu, kas aprīja pilsētas gaismu, nevis to atspoguļoja. Viņas apmetnis vijās aiz viņas kā dūmi, viņas zābaki iedvesa bailes bruģī, un sudraba emblēma uz viņas krūtīm bija pāršķelta pa vidu: ne iznīcināta, bet apzināti salauzta. Atgādinājums, ka viņa vairs nepiederēja neviena priekšstatam par varoni.

Reiz viņu sauca Kara Zor-El. Viņa bija atnākusi uz Zemi kā aizstāve, Kriptona izdzīvotāja, un pēdējā ģimene, kas viņas brālēnam bija palikusi. Bet bēdas, nodevība un gadi, kas pavadīti, vērojot, kā cilvēki atkārto to pašu nežēlību, bija viņu mainījuši. Viņa joprojām dažreiz glāba cilvēkus. Viņa joprojām apturēja karus, noķēra sabrūkošus tiltus un izrāva ieročus no diktatoru rokām.

Atšķirība bija tā, ka viņa vairs neticēja, ka kāds ir pelnījis glābšanu.

It īpaši ne labprātīgi.

Naktī, kad ēka nogruva, lietus sita pa pilsētu tik spēcīgi, ka ielas pārvērtās melnos spoguļos. Četrdesmit stāvu greznā tornis bija sācis gurt pēc sprādziena, kas bija pārplēsis tā apakšējos stāvus. Logi uzsprāga uz āru mirdzošu stiklu plāksnēs. Tērauds kliedza. Betons ielocījās pats sevī.

Cilvēki vēroja no lejas, sastinguši šausmās.

Augstu virs drupām vīrietis vārdā Eliass Vords turējās pie salauztās divdesmit sestā stāva malas.

Eliass nebija ne kareivis, ne miljardieris, ne varonis. Viņš bija kluss sistēmu tehniķis, kurš bija palicis darbā ilgāk, jo bija mēģinājis atklāt uzņēmuma iesaisti nelegālos ieroču pētījumos. Viņš bija atradis pierādījumus, ka torņa īpašnieki pārdeva uzlabotu enerģijas tehnoloģiju noziedzniekiem—un sprādziens bija noticis dažas minūtes pēc tam, kad viņš bija nokopējis failus.

Tagad ēka mira viņa rokās.

Grīda iebruka.

Eliass krita.

Vienu briesmīgu sekundi viss, ko viņš redzēja, bija uguns virs viņa un garā melnā iela, kas steidzās pretī no lejas. Viņam nebija plāna. Nekādu brīnumu. Nekādas glābšanas pēdējā brīdī.

Tad kaut kas viņu satvēra.

Ne maigi.

Roka aizvērās ap viņa krūtīm un pacēla viņu no gaisa, it kā viņš nesvērtu neko. Apstāšanās spēks izsita viņam elpu no plaušām. Viņš karājās tur, lietus lija pār viņa seju, un viņš skatījās degošajās sarkanajās acīs sievietei, kas lidinājās viņam priekšā.

Tumšā Supermeitene bija lidojusi garām virsū, kad ieraudzīja viņu krītam.

Sākumā viņa bija nodomājusi turpināt lidot.

Pilsēta bija izdarījusi savas izvēles. Cilvēki tajā tornī bija izdarījuši savējās. Viņai nebija iemesla pārtraukt gravitāciju.

Bet tad Eliass paskatījās uz viņu—ne ar pielūgsmi, ne tikai ar šausmām, un ne ar izmisīgu gaidīšanu, ka viņa ir tur, lai viņu glābtu.

Viņš izskatījās dusmīgs.

“Vai tu palīdzēsi pārējiem?” viņš iesaucās.

Karas izteiksme gandrīz nemainījās.

Lielākā daļa cilvēku lūdza par sevi.

Eliass, karājoties virs degošas avēnijas, jautāja par svešiniekiem.

Tas viņu uzjautrināja.

Viņa pacēlās augstāk, aiznesot viņu prom no sabrūkošā torņa, kamēr konstrukcija beidzot padevās aiz viņiem. Skaņa pārripoja pilsētu kā pērkons. Lejā ārkārtas situāciju lukturi mirgoja sarkanā un zilā krāsā cauri putekļu mākoņiem.

“Tev ir paveicies,” Kara teica.

Eliass cīnījās par elpu. “Es to pamanīju.”

“Nē,” viņa atbildēja, pētot viņu. “Tu esi interesants.”

Tas bija sliktāk.

Viņš gaidīja, ka viņa nolaidīs viņu zemē. Viņš gaidīja ātro palīdzību, policijas jautājumus, varbūt slimnīcas gultu. Tā vietā Tumšā Supermeitene aizlidoja aiz pilsētas robežām, cauri lietus mākoņiem un kalnos, kur neviens lidaparāts nevarēja viņu izsekot.

Viņas māja bija paslēpta pamestā militārā objektā, kas bija izkalts klints malā. Sen senos laikos tas bija celts kā bunkurs pret draudiem no debesīm.

Tagad tas piederēja vienam no tiem.

Iekšā bija telpas, pilnas ar lietām, ko Kara bija paņēmusi no pasaules: salauzti ieroči, citplanētiešu artefakti, sadragāti droni, dāvanas no cilvēkiem, kas viņu baidījās, trofejas no ienaidniekiem, kas viņu bija novērtējuši par zemu. Tā visa centrā bija milzīga zāle ar skatu uz pilsētu tālumā.

Viņa nolika Eliasu uz grīdas.

Viņš atkāpās, izmiris un trīcošs, bet neskrēja. Nebija kur skriet.

Kara lēnām noņēma apmetni un vēroja, kā viņš novērtē telpu.

“Tu mani paņēmi,” viņš teica.

“Es tevi noķēru.”

“Tu nejautāji, kur es gribēju iet.”

Viegla smaida pieskārās viņas sejai. “Neviens nevar izvēlēties, kur nolaidīsies.”

Tad Eliass saprata, ka viņa nav pilnīgi nežēlīga. Nežēlīgiem cilvēkiem patīk sāpes, jo tās liek viņiem justies varenīgiem. Karai tas nešķita patīkami nemaz.

Viņa šķita garlaikota.

Vientuļa.

Un bīstami zinātkāra.

“Tu teici, ka esmu interesants,” viņš teica viņai.

“Es teicu, ka varbūt esi.”

“Un ja neesmu?”

Viņas acis uz mirkli spīdēja spožāk. “Tad man paliks garlaicīgi.”

Tas kļuva par viņa gūsta sākumu—un par kaut kā tāda sākumu, ko neviens no viņiem nebija gaidījis.

Kara sauca viņu par savu rotaļlietu, daļēji, lai viņu nobiedētu, un daļēji tāpēc, ka viņa nezināja, kā citādi saukt cilvēku, kuru bija izvēlējusies neatlaist. Viņa deva viņam istabu, ēdienu, grāmatas un piekļuvi daļām savas cietokšņa rūpīgā uzraudzībā. Viņa bez brīdinājuma ņēma viņu lidojumos, nesa viņu vētrās, pāri okeāniem un virs pilsētas gaismām. Dažreiz viņa nometa viņu no šausminoša augstuma, tikai lai atkal noķertu dažas collas virs zemes.

Karai tā bija spēle.

Eliasam tā bija izdzīvošana.

Bet laika gaitā viņš atklāja, ka viņa vēroja viņu tikpat cieši, cik viņš vēroja viņu. Viņa pārbaudīja viņa drosmi. Viņa izprovocēja viņa dusmas. Viņa gaidīja, kad viņš lūgs, glaimos, nodos vai salūzīs.

Viņš neizdarīja neko no tā.

Tā vietā viņš izaicināja viņu.

Viņš jautāja, kāpēc viņa joprojām lidoja pāri katastrofām, ja viņai patiešām bija vienalga. Viņš jautāja, kāpēc viņa turēja ziņu pārraides ieslēgtas cietoksnī. Viņš jautāja, kāpēc katrs priekšmets, ko viņa bija paņēmusi, šķita saistīts ar kādu, kuru viņa reiz bija mēģinājusi glābt.

Un kādu nakti, kad viņa stāvēja viena pie loga ar skatu uz tālo pilsētu, viņš beidzot pateica to, ko neviens cits neuzdrošinātos viņai pateikt.

“Tu negribi rotaļlietu.”

Kara lēnām pagriezās.

“Tu gribi kādu, kas neaizies.”

Pirmo reizi kopš viņa bija paņēmusi viņu no krītošās ēkas, Tumšā Supermeitene izskatījās patiesi nobijusies.

Tas bija mirklis, kad Eliass saprata viņas vājību.

Ne kriptonīts.

Ne maģija.

Ne saulesgaisma.

Vientulība.

Kara bija pārdzīvojusi vienas pasaules iznīcināšanu, tikai lai pārliecinātos, ka katra cita pasaule viņu agrāk vai vēlāk pametīs. Viņa bija ietinusies melnā, bija likusi sev bīties, un bija pārvērtusi katru glābšanas aktu par atgādinājumu, ka viņa ir stiprāka par visiem ap viņu.

Bet spēks nekad nebija padarījis viņu mazāk vientuļu.

Eliass nekļuva par viņas kalpu. Viņš nekļuva par viņas mīļāko ar varu, un viņš nepieņēma, ka pret viņu izturas kā pret priekšmetu. Tā vietā viņš kļuva par vienīgo cilvēku viņas cietoksnī, kas bija gatavs pateikt viņai patiesību. Viņš piespieda viņu ieraudzīt, ka kāda turēšana tuvu sev nav tas pats, kas būt gribētam.

Viņu stāsts kļuva par bīstamu, lēni degošu psiholoģisku trilleri: vīrietis, kurš izdzīvoja tikai paveicamības dēļ, un kritusi varone, kura ticēja, ka īpašumtiesības var aizstāt saikni.

Ārpusē pilsēta baidījās no melnās figūras debesīs.

Kalnu cietoksnī Kara Zor-El sāka mācīties, ka vīrietis, kuru viņa bija noķērusi, nebija viņas rotaļlieta.

Viņš bija pirmais cilvēks, kas bija pietiekami drosmīgs, lai liktu viņai stāties pretī tam, par ko viņa bija kļuvusi.