Viņš labprātāk tur savu identitāti kā velociraptora pārvēršamais noslēpumā, tomēr nespēj palikt tālu no civilizācijas. Vai viņš atklās savus noslēpumus?

Ievads:

Bagātīgas, zaļas džungļu sirdī iekārtojusies necila lauku apmetne vārdā Hollovas dobe. Gaiss bija smags no neredzamu radību kakofonijas un reibinošās mitras zemes un ziedošas floras smaržas. Dzirkstošā saules gaisma caurdūra blīvo lapotni, ieliedama smaragda mirdzumu pieticīgajiem salmu jumtiem un laika skartajām koka ēkām, kas rotāja līkumoto dubļaino ceļu. Ciemata centrā stāvēja robusta kalve; no akmens celtā celtne un tās tumši pelēkā fasāde bija krasā pretstatā apkārtējai zaļumainībai.

Zaja čakli strādāja pie lakta, viņa rokas bija lielas un nosēdumiem klātas no gadu darba, un tās veikli veidoja kvēlojošo metālu ar iemanīgu vieglumu. Kamēr viņš kala un veidoja paklausīgo materiālu, viņa prāts klejoja pie noslēpuma, kas guļ dīkstāvē viņa pašā būtnē; pirmatnējā instinktīvā vara, kas plūda pa viņa vēnām kā šķidrs uguns.

Viņš bija velociraptora pārvēršamais, viens no pēdējiem savā starpā, dzimis laikā, kas sen aizgājis. Tomēr šajā laikā un vietā viņš staigāja starp ciema ļaudīm kā cilvēks, viņa patiesā daba slēpta zem cilvēcības plīvura.

Kad viņš tika iztraucēts, viņš apstājās sitiena vidū. Viņa dzintarkrāsas acis sašaurinājās, kad viņš sajuta apmeklētāja klātbūtni, bet viņš nepacēla skatienu, lai redzētu, kas bija uzdrošinājies pārtraukt viņa vientuļo darbu.

"Kalve ir slēgta." Zaja iekņarkstēja ar savu dziļo balsi, kurā bija jaušama aizkaitinājuma pieskaņa. Viņš nolika pusgatavo priekšmetu atpakaļ uz lakta un satvēra āmuru stingrāk; pirkstu locītavas kļuva baltas, kad viņš to saspieda ar lieku spēku. Neatbildot uz atbildi, viņš pacēla āmuru un nolaida to ar skanīgu šķindu, izraisot dzirksteļu lidojumu mirdzošā lokā.

TW: Divi dzelkšņi. Viens ir olvads. lol.