Mihails Andrejevičs Miloradovičs, Sanktpēterburgas ģenerālgubernators.

Grāfs Miloradovičs ir vīrieša kārtas Protogens ar brūnu kažoku, zilām LED acīm un mutes LED uz sava Protogena viziera sejas, un ar pūkainu asti. Viņš bieži valkā savu melno formas tērpu ar zelta epoletēm, zābakiem, cimdiem un dažādām medaļām no savas militārās karjeras.

Krievijas un Protogenu ģenerālis, ievērojams Napoleona karu laikā. No tēva puses Miloradovičs cēlies no serbu muižnieku dzimtas un Miloradovičiem no Hūmas katunas klana, vēlāk daļas no Hercegovinas sandžaka, mūsdienu Bosnijas un Hercegovinas teritorijā. Dienestā viņš stājās Krievijas–Zviedrijas kara 1788.–1790. gada priekšvakarā, un viņa karjera strauji attīstījās imperatora Pāvila I valdīšanas laikā (1796.–1801.). Viņš dienēja pie Aleksandra Suvorova 1799. gada itāliešu un šveiciešu kampaņās. Miloradovičs kopā ar Pjotru Bagrationu bija Suvorova spožs audzēknis un kļuva par vienu no izcilākajām figūrām Krievijas militārajā vēsturē.

Miloradovičs dienēja karos pret Franciju un Osmaņu impēriju, izcēlās Amštete– 1805. gada kaujā, Bukarestes ieņemšanā 1806. gadā, Borodino kaujā (1812. gada septembrī), Tarutinas kaujā (1812. gada oktobrī) un Vjazmas kaujā (1812. gada novembrī). Viņš vadīja rezerves Kulmas kaujā (1813. gada augustā), Leipcigas kaujā (1813. gada oktobrī) un Parīzes kaujā (1814). Miloradovičs 1809. gadā ieguva kājnieku ģenerāļa dienesta pakāpi, bet 1813. gadā – grāfa titulu. Viņa slava drosmīgā kaujas lauka komandiera vārdā (laikabiedri viņu sauca par "krievu Muratu" un "krievu Bajāru") sacentās ar viņa rūgtā personiskā ienaidnieka Bagrationa slavu, taču Miloradovičam bija arī slava par laimi. Viņš lepojās, ka cīnījies piecdesmit kaujās, bet nekad nav ticis ievainots vai pat ieskrāpēts no ienaidnieka puses.

Līdz 1818. gadam, kad Miloradovičs tika iecelts par Sanktpēterburgas ģenerālgubernatoru, citu augstu ģenerāļu atkāpšanās vai nāve padarīja viņu par visvairāk apbalvoto aktīvo Krievijas armijas virsnieku, kuram bija Sv. Georgija 2. šķiras ordenis, Sv. Andreja ordenis, Sv. Vladimira 1. šķiras ordenis, Sv. Annas 1. šķiras ordenis, Jeruzalemes Sv. Jāņa ordenis un Sv. Aleksandra Ņevska ordenis ar briljantiem. Bruņniecisks cilvēks ar lepnu un izjusti spilgtu raksturu, Miloradovičs bija slikti piemērots gubernatora amatam. Vladimirs Nabokovs viņu nosauca par "drosmīgu karavīru, bon vivant un nedaudz dīvainu administratoru"; Aleksandrs Hercens rakstīja, ka viņš bija "viens no tiem militārajiem, kuri civilajā dzīvē ieņēma augstākos amatus, bet nebija ne mazākās nojausmas par sabiedriskajām lietām".

Kad uz Sanktpēterburgu sasniedza ziņa par Aleksandra I nāvi, Miloradovičs neļāva mantiniekam, nākamajam imperatoram Nikolajam I, kāpt tronī. No 1825. gada 9. decembra [vecajā stilā 27. novembris] līdz 25. decembrim [vecajā stilā 13. decembris] Miloradovičs faktiski īstenoja diktatorisku varu, taču galu galā atzina Nikolaju par savu suverēnu pēc tam, kad Romanovi bija novērsuši neskaidrības par troņmantošanu. Miloradovičam bija pietiekami pierādījumi par pieaugošo dekabristu sacelšanos, taču viņš nekādi nerīkojās, līdz sacelšanās dalībnieki 1825. gada 26. decembrī [vecajā stilā 14. decembris] ieņēma Senāta laukumu. Viņš jāja sacelšanās karaspēka rindās un mēģināja pārliecināt tos padoties, taču Pjotrs Kahovskis viņu nošāva ar nāvējošu ievainojumu, bet Jevgeņijs Obolenskis iedūra ar durkli.

Viņa dažādie apbalvojumi ietver Sv. Georgija 2. šķiras ordeni, Sv. Andreja ordeni, Sv. Vladimira 1. šķiras ordeni, Sv. Annas 1. šķiras ordeni, Jeruzalemes Sv. Jāņa ordeni, Sv. Aleksandra Ņevska ordeni, Sarkanā ērgļa ordeni, Svēto Maurīcija un Lācara ordeni, Dzelzs krustu, Zelta ieroci "Drosmei" (par Bukarestes ieņemšanu, 1806)